Esības parametri (2)

·       Neapšaubāmi, postcivilizācijā eksistēs intelektuālās strāvas – pārdomu zināma tematika, intensitāte, rezultativitāte, sociālā ietekme, kognitīvie panākumi. Postcivilizācijā katrā ziņā būs intelektuālā elite ar savas darbības saturu. Atšķirībā no civilizācijas intelektuālajai elitei postcivilizācijā būs margināls statuss arī tajā gadījumā, ja šīs elites pārstāvji nodrošinās sociuma eksistenciālo bāzi.

·       Postcivilizācijas intelektuālajai elitei būs raksturīga specifiska analītiskā apdāvinātība un analītiskais instinkts. Šajā ziņā postcivilizācijā nekas nemainīsies, salīdzinot ar attiecīgo stāvokli civilizācijā. Vienīgi nākas šaubīties, vai saglabāsies gods būt apspiestam. Civilizācijā idejiskam, patstāvīgi domājošam cilvēkam bija gods būt apspiestam, kas varēja notikt politisko un ideoloģisko interešu vārdā. Postcivilizācijā, kuras pamatā ir demonizācija (normu, vērtību, ideālu speciāla pārdēvēšana - terminoloģiskā un idejiskā degradēšana) intelektuālas personības, sistēmveidojošas personības var tikt vajātas, ignorētas, nostumtas perifērijā atbilstoši postcivilizācijas imunitātei (īpaši patoloģiskajam naidam pret intelektu).

·       Postcivilizācijā neeksistēs fenomens, kuru latīņu valodā dēvē “sophia perennis” (mūžīgā gudrība). Šī fenomena vajadzība, autoritāte un reputācija ir atkarīga no sociumā valdošās attieksmes pret pagātnes mantojumu. Kā zināms, visaptveroša atsacīšanās no pagātnes mantojuma notika jau civilizācijas norieta stadijā graujošajā postmodernismā – postmodernisma “filosofijā” un postmodernisma “mākslā”.

·       Civilizācijas sabrukuma izskaidrojumos ir tādi fundamentāli jautājumi, uz kuriem nav atbildes un kurus vispār nevēlas dzirdēt pat intelektuāļi. Tā, piemēram, atbilde nav uz jautājumu “Kāpēc “baltā” rase sāka novecot un izmirt XX gs. otrajā pusē, reti stūrgalvīgi izvairoties un atsakoties dzemdēt bērnus?”. Nav iespējams uz šo jautājumu sagatavot atbildi ar kritiski objektīviem argumentiem. Ja kāds uzdot šo jautājumu kategoriskā tonī, tad viņu nekavējoties nolādē. Nolādē arī atbildi, ka Dievi pamet Zemi un tās iedzīvotājus, atstājot viņus morālajam un fiziskajam sabrukumam, ar ko hinduismā ir raksturīgs ceturtais (pēdējais) laikmets – Kali dēmona laikmets (Kali yuga). Eiropeiskajā tradīcijā tas ir “dzelzs laikmets”, līdz kuram eiropieši noslīd no pirmā, zelta, laikmeta. “Dzelzs laikmeta” galvenā pazīme ir transcendentālā zaudēšana (atsacīšanās no Dieva kā transcendences pamatbāzes).