Trimdas postcivilizācijas potenciāls

   Latviešu kultūrnācijas intensīvajā virzībā uz postcivilizācijas apkaunojošo kvalitāti atsevišķs romāns ir t.s. trimdas latviešu ieguldījums. Tas sākās “perestroikas/atmodas” periodā un aptver visus pēcpadomju gadus.

   Zīmīga ir emocionāli psiholoģiskā atmosfēra. T.s. padomju latvieši uz trimdas latviešiem lūkojās ar lielu bijību un savas mazvērtības kaunīgu apziņu. Padomju latvieši uz trimdas latviešiem lūkojās ne tikai ar bijību, bet arī ar lielām cerībām. Trimdas latvieši bija dzīvojuši brīvā valstī, demokrātiskā iekārtā. Viņi bija guvuši ideoloģiski nesamaitātu un pareizu izglītību. Viņi zināja kapitālisma ekonomikas likumus, priekšrocības u.tml. Padomju latvieši ļoti cerēja, ka trimdas latvieši konstruktīvi palīdzēs atjaunot labu valsti pēc PSRS sagraušanas. Padomju latvieši paļāvās uz trimdas latviešu morālo cēlumu, izglītotību, profesionālo sagatavotību, patriotiskumu, nacionālo interešu aizstāvēšanu.

   Noteikta emocionālā psiholoģiskā pozīcija bija arī tiem trimdas latviešiem, kuri vēlējās aktīvi iesaistīties valsts atjaunošanā. Šajā emocionālajā psiholoģiskajā pozīcijā netika slēpta trimdas latviešu pašpārliecinātība, pārākuma apziņa, augstprātīga attieksme pret padomju latviešiem. Pulsēja padomju latviešu nevērtības atklāta kritika. Trimdas latvieši uz padomju latviešiem lūkojās ar neslēptu skepsi. Trimdas latviešu nollendorfi, kangerkārļi, matīsvitas, priedīšaijas (nosaucu tos, kuru augstprātību pats toreiz izjutu) lūkojās uz Latvijas vietējiem iedzīvotājiem kā uz atpalikušiem pigmejiem.

   Trimdas latviešu ieguldījums kultūrnācijas dzīvē aizvadītajos 30 un vairāk gados ir ļoti būtisks. Šajā romānā ir vairākas sižetiskās līnijas. Pirmais un vissvarīgākais ir politiskais sižets – jautājums par neatkarību, “otrās” Latvijas Republikas valsts iekārtu. Un šajā ziņā nākas konstatēt fundamentālu nacionālo nodevību. Trimdas latviešu barveži glumo meierovicu vadībā izveidoja politisko koalīciju ar LKP/VDK morālajiem kastrātiem. Tātad glumie meierovici ir līdzvainīgi kriminālā kapitālisma un “otrās” LR simulakra izveidošanā. Latvijā nekas nemainījās, jo politisko varu saglabāja tie paši, kuri bija pie varas padomju gados. Jaunums bija tikai tas, ka LKP/VDK morālie kastrāti izlaupīja sabiedriskos īpašumus. Trimdas latviešu nodevēji ir tādi paši kriminālie noziedznieki kā LKP/VDK morālie kastrāti. Par to var internetā lasīt: “1993.g. 13.februārī slepenā konsultatīvā apspriedē viesnīcā „Jūrmala“ tika panākta vienošanās par priekšvēlēšanu bloka – savienības „Latvijas ceļš“ (LC) izveidošanu. Tika panākta vienošanās starp komunistiem – „kažokapmetējiem“ un Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) vadību. Kā atceras Māris Gailis: „Aktīvs bija Egils Levits, kurš faktiski arī bija saite starp šejieniešiem un trimdiniekiem. Meierovics pat izteicās, ka, ja piedalīsies Egils, tad viņš arī ies.” 5. Saeimas vēlēšanās 1993.g. jūnijā LC pārliecinoši uzvarēja un ieguva 36 vietas Saeimā. Anatolijs Gorbunovs tika ievēlēts par 5. Saeimas priekšsēdētāju, bet Valda Birkava veidotajā Ministru kabinetā par ministriem kļuva četri PBLA pārstāvji. Šīs valdības laikā, kuras Tieslietu ministrs bija PBLA konsultants un Kluba 21 biedrs Egils Levits, tika pieņemti galvenie valsts pamatlikumi, kuri noteica Latvijas turpmāko likteni, kā arī noslēgti līgumi ar Krieviju, tai skaitā, par militāro pensionāru mūžīgu palikšanu Latvijā ar visām ģimenēm un sociālo garantiju piešķiršanu tiem.”

   Romānā noteikti ietilpst sižets par Sorosa fonda darbību pēcpadomju Latvijā. Tas ir sava veida ideoloģiskais, humanitātes sižets. Sorosa fonda darbība notēmēta uz sabiedrības apziņas transformēšanu atbilstoši neoliberālisma, postmodernisma destruktīvajiem konceptiem. Sorosa fonda filiāle Latvijā ir humanitātes noziedzniece. Kā zināms, vietējo filiāli vienmēr ir diriģējuši latviešu trimdas kadri – matīsvitas, tēraudvitas u.c.

   No 2018.gada 6.oktobra, kad Latvijā sākās kultūrnācijas enerģiski sarūpētais debilitātes laikmets, romānā nākas iekļaut sižetu par trimdas latviešu nonākšanu pie varas premjerministra krēslā un valsts prezidenta krēslā. Kultūrnācijas likteni tagad nosaka tipiski trimdas primāti – hipermuļķis lingvists un glamūrīgais pseidointelektuālis nācijas tēvs/pravietis. Abi primāti kultūrnāciju stabili stūrē postcivilizācijas virzienā.