Prognozes par 14. Saeimu

   Pašlaik medijos atspoguļojas samērā bagāts materiāls prognozēm par 14.Saeimu, kuru ievēlēs līdz 2022. gada 1.oktobrim. Noderīgu materiālu piegādā arī Rīgas Domes vēlēšanas.

   Katrs paredzējums cenšas balstīties uz konkrētiem datiem. Politiskajās prognozēs tādi dati ir vairāk vai mazāk izteiktas aģitācijas tendences publiskajā telpā sastopamajos procesos, kā arī atsevišķu indivīdu prezentācijās. Visbiežāk viņu pašaģitācijā, kas vienmēr ir mutiska vai rakstiska politiskā darbība, kuras mērķis ir ietekmēt plašas aprindas, izplatīt kādas idejas un saukļus, pierunāt un pārliecināt visu sabiedrību jeb tikai kādu sabiedrības stratu. Saprotams, noderīgi prognozes dati nevar būt šajā gadījumā 13.Saeimas un tās akceptētās valdības kritika. Pirmsvēlēšanu aģitācijā vienmēr eksistē priekšgājēju kritiska iznīcināšana. Noderīgi prognozes dati nevar būt arī politisko spēku solījumi pirms vēlēšanām. Tas ir pats par sevi saprotams, ka tiek solīts gan reāli iespējamais, gan reāli neiespējamais. Šajā ziņā viss ir atkarīgs no solījumu adresāta – potenciālā elektorāta. Ja tas sevi ir stabili apliecinājis kā politiski mazspējīgu, vienaldzīgu, apātisku, bet galvenais lētticīgu un viegli manipulējamu etnisko, sociālo, antropoloģisko fenomenu, tad nav bail solīt ne putnu pienu brokastīs, ne tirpstošu laimi dzīves katrā solī. Mazāk domājoši cilvēki laimi uzskata par dzīves lielāko dārgumu un dzīves mērķi. Domājoši cilvēki pret laimi izturas ļoti piesardzīgi un pat skeptiski. Ne velti laimīgi esot tikai muļķi. Kā zināms, 13.Saeimas laikā pastāvošā valdība kultūrnācijai sola “583 darāmo darbu” izpildi tautas labā. Ceļā uz 14.Saeimu tas ir ļoti pateicīgs materiāls priekšgājēju kritiskai iznīcināšanai.Tāds solījums ir ievērojami idiotiskāks nekā tirpstošas laimes solījums. Taču viss ir loģiski! 13.Saeimas ievēlēšana 2018.gada 6.oktobrī iezvanīja debilitātes laikmetu Latvijā.

   Politiskajās prognozēs perspektīvi ir balstīties uz psiholoģisko atmosfēru sabiedrībā – tiešāk vai netiešāk konstatējamām psiholoģiskajām tendencēm, kas parasti atsedzas gan sociāli kolektīvajos garīgajos virmojumos, gan atsevišķu indivīdu-politiķu pašaģitācijā. Tam nebūt ir vajadzīga specifiska analītiskā apdāvinātība un analītiskais instinkts. Visvieglāk atšifrējama ir atsevišķu indivīdu-politiķu pašaģitācija. Viņi ir spiesti izpatikt masām un tāpēc retoriski nemaskē savas patiesās politiskās intereses un savus politiskos uzskatus.

   14.Saeima neatcels debilitātes laikmetu. Tas nenotiks! Debilitāte politiskajā virtuvē saglabāsies arī 14.Saeimas periodā. Debilitāti nevar atcelt “otrā rītā uz brokastu laiku” (prof. Bojārs). Debilitāte ir genofonda problēma. Tā ir relatīvi atrisināma tikai vairāku (vismaz 2-3) paaudžu laikā. Turklāt debilitātes mazināšanā inteliģencei ir projektējoši speciāli un smagi jāstrādā katru dienu no agra rīta līdz pusnaktij. Latviešiem nav tāda darba darbspējīga inteliģence. Atsevišķi patiesi inteliģenti un nacionāli patriotiski izņēmumi nevar realizēt ļaužu masu totālu audzināšanu un izglītošanu.

   14.Saeimas periodā debilitātes laikmetu būtiski papildinās nelietība. Tādu prognozi analītiski stimulē pazīstamu vietējo neliešu politiskā aktivitāte gan pašaģitācijā, gan solījumos dibināt jaunu partiju; proti, neliešu partiju. Runa ir par neliešiem, kuru nelietības uzskatāms pierādījums ir viņu nelietība tādos notikumos kā Zolitūdes traģēdija, nelietīgais šarlatānisms ar “Memory water” , “mainām pasauli”. Daudzu bezprāšu morālais atbalsts ir nelietībai nācijas tēva melu atmaskošanā, kas notiek amorālā veidā un manāmi veicina morāli nenosvērtu indivīdu konsolidāciju. Publikācijas medijos norāda, ka barvežiem-neliešiem ir piekritēji jaunajā paaudzē. Par to nevajadzētu brīnīties. Debilitātes laikmets ir jaunāko paaudžu sasniegums. Psihiskās aprobežotības vidē nelietība nesastopas ne ar kādu pretestību. Tā ir zinātnes tēze.