Tautas sirdsapziņa

   Latviešiem nav tas, ko sauc par "tautas sirdsapziņu". Tā var būt valsts institūcija, sabiedriskā organizācija, atsevišķas personības ar konsekventi ideālu morālo autoritāti un reputāciju. Ļoti bieži “tautas sirdsapziņa” ir baznīcas pārstāvji. "Tautas sirdsapziņas" galvenā funkcija ir apturēt un nosodīt amoralitāti. “Tautas sirdsapziņa” kļūst sava veida arbitrs sociāli tikumiskajos procesos, palīdzot sabiedrībai strikti nošķirt morālu izpausmi no amorālas izpausmes.

   Pēcpadomju Latvijā “tautas sirdsapziņa” principā nevar rasties, jo kriminālais kapitālisms ar noziegumu brīvību izslēdz kāda fenomena morālās autoritātes un reputācijas iespējamību. “Tautas sirdsapziņa” nevar būt valsts institūcija vai sabiedriskā organizācija. Nevar būt arī atsevišķas presonības, jo to nepieļautu valdošās kliķes varā esošie masu komunikācijas līdzekļi. Lai kāda personība kļūtu “tautas sirdsapziņa”, medijos ir nepieciešama šīs personības publiskā prezentācija. Citiem vārdiem sakot, sabiedrībai ir jāzina par attiecīgās personības eksistenci – morāli kristāltīro darbību, uzvedību un komunikāciju ar līdzcilvēkiem. Medijiem ir jāsniedz informācija par cilvēku, kas var būt morālais paraugs visai tautai.

   Dzīve bez “tautas sirdsapziņas” ir bezgalīga un neierobežota morāli duļķaina dzīve. Tā, piemēram, Rīgas pils nelieti neviens neapturēs, un viņš turpinās melot. Lapsas komerciālā darbība amoralitāti vēl vairāk uzspodrina, jo Lapsa melo naudas dēļ, kas noteikti ir pretīgāk par melošanu varas krēsla dēļ. "Tautas sirdsapziņas" trūkums ir viens no galvenajiem faktoriem kultūrnācijas morālajam pagrimumam, bet visas amoralitātes sākums ir noziedzīgā valsts iekārta (kriminālais kapitālisms ar tā noziegumu brīvību), netraucēti un plaši paverot ceļu ekonomiskajiem, humanitātes un morālajiem noziegumiem.

   Latviešu masveida intelektuālā šaurība nav vislielākā nelaime. Katra etnosa genofondā ir kaut kāda specifika. Tā tas ir arī latviešiem, un tas ir normāli. Vislielākā nelaime ir latviešu populācijā sastopamais negodīgums, nelietība, neuzticamība, nodevība, pielīšana, denuncēšana, gudro un godīgo tautiešu nicināšana, atstumšana, vajāšana. Aizvadītajos 30 melnajos pēcpadomju gados taisnīgums un tiesiskums ir bijis “pie vienas vietas”. Arī brīvība, suverenitāte, valstiskā neatkarība latviešiem tagad ir “pie vienas vietas”. Tādējādi vislielākā latviešu bēda ir morālajā jomā, nevis intelektuālajā (piem., nespējā uztvert būtību, galveno). Starp citu, intelektuālajā jomā latvieši pat ir savā ziņā apdāvināti, jo ir talantīgi zagļi un zagšanas shēmu meistari. Tāda rodas analītiskā tirāde, tiekoties ar 2020.gada vasaras nelietībām. Latvieši postcivilizācijā braši iesoļos bez “tautas sirdsapziņas”.