Civilizācijas dāvana postcivilizācijai jeb recidīvistu kundzības nākotne

   Nevienai civilizācijai vēl nav izdevies izvairīties no bojāejas un saglabāties uz mūžīgiem laikiem; teiksim – līdz pasaules galam. Rietumu civilizācija noteikti nebūs izņēmums. Rietumu civilizācijas noriets ir vēsturisks fakts, un mēs esam tā liecinieki, katrs izjūtot nelabo kopējo procesu atkarībā no sava sociālā jūtīguma.

   Civilizācijas bojāejas tradicionālie rezultāti ir divējādi. Viens rezultāts ir pārveide jauna tipa civilizācijā. Piemērā noder PSRS pārveidošanās Krievijas Federācijā, kuru krievu intelektuāļi uzskata par atsevišķu civilizāciju bez konceptuālās pamatsistēmas vienotības ar mūsdienu Rietumu jeb eiropeisko civilizāciju. Otrs rezultāts ir civilizācijas izšķīšana daudzos atsevišķos un lielā mērā patstāvīgos sociāli politiskajos fenomenos ar pretenziju eksistēt valsts statusā. Šajā ziņā klasisks piemērs ir antīkās civilizācijas (Romas impērijas) sabrukums. Tā rezultātā radās daudzas savstarpēji nesaticīgas barbaru valstiņas, un Eiropā iestājās “tumšie gadsimti” (Petrarka) bez jebkādas iespējas lietot jēdzienu “eiropeiskā civilizācija”.

   Civilizācijas iet bojā divējādi arī laika ziņā; proti, iet bojā relatīvi īsā laikā un iet bojā relatīvi ilgā laikā. PSRS tika sagrauta “perestroikas” mēnešos. XX gadsimta sākumā cariskā Krievija (krievu pareizticīgā civilizācija) sabruka trijās dienās. Tā uzskata ne tikai V.Rozanovs – krievu filosofs un krievu civilizācijas sabrukuma liecinieks. Antīkās civilizācijas (Romas impērijas) bojāeju mēra vairākos gadsimtos. Pirms Romas impērijas valstiskās likvidācijas oficiālā datuma 476.gada 4.septembra bija vismaz trīs gadsimti, kuros konstatējamas civilizācijas norieta pazīmes.

   Uz jautājumu “Kas izveidosies Rietumu civilizācijas vietā un cik ilgi turpināsies Rietumu civilizācijas noriets?” pašlaik var būt tikai hipotētiskas atbildes. Pašlaik vislielākā skaidrība ir par norieta tempu. Tas ir samērā straujš. Par Rietumu civilizācijas norieta sākumu jāuzskata planetārās demogrāfiskās pārejas starts 1960.gadā. Togad sākās “baltās” rases strauja izmiršana un novecošana, ļoti destruktīvi ietekmējot eiropeīdu mentalitāti, kultūru, velmi pastāvēt kā civilizācijai. 70.gados Rietumos ieviesās un ātri nostiprinājās postmodernisms un neoliberālisms, kļūstot par civilizācijas norieta galvenajiem dzinējspēkiem. Aizvadītajos 50 gados līdz 2020.gadam, kad tiek rakstīts šis teksts, Rietumu civilizācijā deģenerācija un degradācija jau ir pilnā mērā pārņēmusi politisko eliti, pilsētu inteliģenci, akadēmiskās aprindas tādā mērā, ka normālajiem cilvēkiem vairs nav vietas iracionālisma un veselā saprāta deficīta apmātajā populācijā. Aktuāli ir tādi apzīmējumi kā postcilvēki, postkultūra, postcivilizācija.

   Planetārā demogrāfiskā pāreja noslēgsies 2050.gadā. Tad cilvēcē iestāsies demogrāfiskā stabilitāte un tās satelīts noteikti būs mentālā stabilitāte – vērtību, normu, morālās orientācijas, politisko un ideoloģisko programmu stabilitāte dzīves norisēs un sabiedrības apziņā. Acīmredzot līdz 2050.gadam Rietumu civilizācija būs radikāli izmainījusies un radikālo izmaiņu rezultātu nāksies fiksēt ar vārdu “postcivilizācija”. Tajā dominēs jauns antropoloģiskais tips (patoloģiskais vairākums) – postcilvēks, nodrošinot postcilvēku despotiju. Par to skaudri liecina Rietumu civilizācijas ģenerālā tendence, virzība, noslieksme, noskaņa. Rūpes par ļaužu intelektuālā un morālā līmeņa saglabāšanu atbilstoši Homo sapiens modelim Rietumu civilizācijā nepastāv, bet ja tomēr vēl kaut kur pastāv, tad šīm rūpēm ir margināls, perifērs, sporādisks vēriens. Nevienu sabiedrisko, politisko, valstisko spēku neuztrauc cilvēku masveidīgā novirze no veselā saprāta. Homo sapiens prasībām neadekvāti hominīdi ir kļuvuši antropoloģiskā norma un pat cienījams personāžs. Par to liecina šausmīgi kroplā attieksme, piemēram, pret homoseksuāļiem. Veselā saprāta  atmiršana ir kļuvusi eiropeīdu izglītotās daļas lepnums. Ne velti 2020.gadā “Covid-19” pandēmijas sociālā aura liecina par digitālā antifašisma terapijas neiespējamību “baltajā” rasē, bez mazākā satraukuma atsakoties no cilvēka tiesībām un brīvības. Cilvēciski vitālo vajadzību prioritātes kropļošana ir kļuvusi konsekventa izpausme sabiedrības masu apziņā. Ideāli, futuroloģiski sapņi, idejas, koncepti ir zaudējuši baudkārei, glamūram, perversijai, šarlatānismam, antizinātniskumam, iracionālismam, debilitātei, alkātībai, izprieču industrijai, bezjēdzīgajai patērēšanai. Tā tas ir XXI gadsimta sākumā. Bet vispirms no XX gadsimta 60.gadiem “baltā” rase zaudēja košļājamai gumijai, džinsiem, kroskurpēm, lodīšu pildspalvām, neilona mēteļiem un visam pārējam jaunajā “lietu pasaulē”, kuru lieliski aprakstīja Žans Bodrijārs grāmatā “Patērēšanas sabiedrība” (1970). Sociālisma zemju pilsoņiem vajadzēja mazliet paciesties, lai arī viņi varētu pievienoties tik vilinošajai patērēšanas sabiedrībai ar tīru sirdi, gaišām gaidām, lielu entuziasmu un (kā operatīvi atklājās) ar absolūti tukšu galvu, kurā bez jebkādas pretestības momentā līdzās patērēšanas kultam ieperinājās mentāli toksiskais postmodernisms un ne mazāk mentāli toksiskais neoliberālisms.

   Rietumu civilizācijas norieta destruktīva pazīme ir noziegumu brīvība. Visuzskatāmākajā  veidā noziegumu brīvība ir sastopama bijušajās sociālisma zemēs. Tādā zemēs kā Krievijas Federācija (turpināsim to pieskaitīt Rietumu civilizācijai) un Latvijas Republika pēc PSRS sagraušanas nekavējoties radās kriminālais kapitālisms (kapitālisma unikāla modifikācija) ar juridiski leģitīmu noziegumu brīvību galvenokārt masveidīgas organizētās noziedzības formā. Organizētā noziedzība ir sastopama daudzās Rietumu valstīs. Rietumu civilizācijai tā ir kopīga nelaime. Taču kriminālā kapitālisma valstīs organizētā noziedzība ir vismasveidīgākā un visdestruktīvākā; faktiski tā ir valstiskuma pamats un faktiski tā ir nacionālā katastrofa, kas, saprotams, reizē ir antropoloģiskā katastrofa, iedibinot recidīvistu apziņu tautas plašā slānī.

   Apziņa ir cilvēka psihiskais stāvoklis, apliecinot ārējās pasaules un sevis paša subjektīvos pārdzīvojumus. Apziņa apliecina cilvēka mentālo darbību. Apziņas pazīmes ir valoda, domāšana, priekšstati, pasaules modeļa veidošana. Apziņas struktūrā ietilpst izziņas procesi, subjekta un objekta atšķiršanas procesi, attieksme pret sevi un citiem, kreatīvā darbība.

   Nav īpaši jāpaskaidro, kāds saturs ir kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā auklēto organizētās noziedzības subjektu apziņai. Saprotams, ka šo subjektu apziņa (īpaši kreatīvā darbība) riņķo tikai ap noziedzību – jaunu noziegumu izdomāšanu, jaunu noziedzības shēmu izstrādāšanu utt. Kriminālā kapitālisma organizētās noziedzības ģēniju apziņa ir tipiska recidīvistu apziņa. Tā jau 30 gadus pēc PSRS sagraušanas ir attīstījusies, modernizējusies, tehnoloģiski pilnveidojusies, adaptējusies apstākļu mainībā. Recidīvistu skaits ir liels. Tas, ko atklāti dēvē par valdošo kliķi, kriminālajā kapitālismā ir samērā plašs slānis. 

   Recidīvistu apziņa sabiedrībā ir eksistējusi arī agrāk. Cilvēces vēsturē dažāda veida noziedzības klātbūtne ir bijusi vienmēr. Kriminālā kapitālisma ūnikums nav recidīvisti ar viņu specifisko apziņu. Kriminālā kapitālisma ūnikums ir tas, ka recidīvistu organizētā noziedzība ir valstiskuma pamats – valsts politikas un ideoloģijas pamats. Kriminālajā kapitālismā valda recidīvisti – organizētās noziedzības noziedznieki. Recidīvisms ir kriminālā kapitālisma identitātes kodols.

   Recidīvistu cilvēciskā nevērtība nav noslēpums. Turklāt no senseniem laikiem ir saprasts, ka recidīvisms ir ģenētiski mantota sērga ar defektīvām ģenētiskajām pazīmēm. Noziedzības izplatībā būtiska loma ir bioloģiskajiem faktoriem un to determinētībai psihofizioloģiskā segmentā. Recidīvista genotipā ir ģenētiski mantoti nelabi gēni. Recidīvistu bērniem un mazbērniem vairāk vai mazāk ir noslieksme uz noziedzību. Tāpēc sabiedrība dažādiem līdzekļiem vienmēr ir centusies ierobežot recidīvisma pārmantojamību. Jaunajos laikos sāka praktizēt piespiedu sterilizāciju. Tā tika paredzēta daudzu Rietumu valstu eigēnikas programmās.

   Nākotnes sabiedrība saņem ļoti draudīgu mantojumu – recidīvistu slāni. Turklāt tas ir slānis ne tikai ar recidīvistu apziņu, bet arī ar sociālā darvinisma apziņu. Kriminālā kapitālisma valdošā kliķe ir pilnā mērā pārliecināta par tiesībām uzturēt sev izdevīgu noziegumu brīvību. Valdošajā kliķē izplatīts ir viedoklis, ka tā ir tiesīga pārvaldīt valsti un savā labā izmantot tās resursus, bet “tautu” pakļaut stingrai kontrolei un tās dzīvības uzturēšanai atvēlēt vienīgi eksistenciālo minimumu. Draudīgais mantojums ir ģenētiski cementēts. Nākotnē tādējādi tiek garantēta nepārtraukta recidīvistu kundzība.