Digitālais kapitālisms

   Globālo sociālo problēmu analītikā tiekamies ar jaunu jēdzienu. Tas ir pamatoti aicināts jēdziens, bet nevis nejauši ieklīdis jēdziens. Kapitālisms nekad nav stāvējis uz vietas, un vienmēr ir mainījis modifikāciju (struktūru), nepārtraucot riņķot ap savu sistēmisko kodolu – kapitālu. Kapitālisms vienmēr ir saglabājis misiju radīt bagātību, kas atrodas apgrozībā un nes augļus. Kapitālismā vienmēr ir bijis kapitāls – nauda, īpašums un citi līdzekļi, kas nodrošina uzņēmējdarbību. Kapitālisms nav iespējams bez līdzekļiem (kapitāla), kurus izmanto uzņēmējdarbības paplašināšanai, investīcijām vai aizdošanai uz procentiem. Kapitālisms tāpat vienmēr ir bijusi politiska, sociāla, ekonomiska, ideoloģiska sistēma, kuras pamatā ir ražošanas līdzekļu privātīpašums un kurā preču ražošana un sadale atkarīga no privātkapitāla investīcijām un peļņas interesēm.

   Kapitālisms ir ekstensīva sistēma, kurai ir jāattīstās nevis kvalitatīvi, bet gan jāpalielinās un jāpaplašinās kvantitatīvi. Tāds sistēmiskais noteikums ir saistīts ar limitu - maksimālā palielinājuma un maksimālā paplašinājuma nospraušanu. Kapitālisms ir objektīvi ierobežots gan planetārā mērogā, gan cilvēces mērogā. Ekstensīvā sistēma var paplašināties tikai Zemes teritoriālajās robežās un var palielināties tikai cilvēces populācijas robežās. Kapitālisms vienmēr cenšas savas ekstensīvās ambīcijas piepildīt, izmantojot iekšējās rezerves. Tā, piemēram, XX gadsimtā kapitālisms izmantoja nepieciešamību atjaunoties pēc I un II Pasaules kara. Pēc I Pasaules kara intensīvi atjaunojās Vācija. Pēc II Pasaules kara atjaunojās PSRS, Rietumvācija, Japāna, Itālija. Tā tas notika līdz 60.gadiem, kad kapitālismam nācās meklēt jaunu ceļu ekstensīvās sistēmas vēsturiskajam turpinājumam.

   Kapitālisma sociālajā hierarhijā pirmajā vietā ir kapitālists – kapitāla, ražošanas līdzekļu privātīpašnieks, persona, kas iegulda naudu uzņēmējdarbībā. Tādu personu tautā sauc par “bagātu cilvēku”, un bagāti cilvēki vienmēr bija kapitālisma jebkurā modifikācijā. Angļu valodā vārdu “kapitālists” pirmo reizi lietoja 1792.gadā. Savukārt vārdu “kapitālisms” angļu, vācu, franču valodā pirmo reizi lietoja XIX gadsimta 50.gados.

   Kapitālisma pirmā modifikācija bija komerciālais jeb tirdzniecības kapitālisms. Kapitālisma sākumu izskaidro ar tirgus attiecību rašanos. Kapitālisms sākās tad, kad tirgus attiecības vairs nepakļāvās kultūras normām, bet gan sāka ietekmēt kultūru, sabiedrības locekļu sociālo statusu un sociālo lomu. Neapšaubāmi, kapitālisma ģenēzi vienmēr ietekmē demogrāfiskais stāvoklis.

   Tirdzniecības kapitālismam sekoja rūpnieciskais kapitālisms. Tajā kapitāls galvenokārt funkcionēja saistībā ar rūpniecisko ražošanu. Tā tas turpinājās no XIX gadsimta sākuma līdz XX gadsimta otrajai pusei, kad sāka triumfēt finansu kapitālisms (analītiski skeptiskā formulējumā – iracionālais kapitālisms). Finansu kapitālismā “bagāti cilvēki” ir baņķieri, malā nobīdot rūpnīcu un fabriku īpašniekus. Analītiski skeptiska attieksme pret finansiālo kapitālismu ir tā morālās specifikas (alkātības, spekulāciju, sociālā darvinisma sludināšanas) dēļ.

   Jaunais jēdziens ir “digitālais kapitālisms”, un tas ir kapitālisma visjaunākās modifikācijas apzīmējums. Strauji rodas pamats saskatīt kapitālisma transformēšanos digitālā kapitālismā.

   Digitālais kapitālisms uzvaroši nomaina finansu kapitālismu, kas ieviesās XX gadsimta 80.gados, kad sākās banku diktatūra. Finansu kapitālisms tiek grauts no divām pusēm.

   Pirmkārt, banku diktatūru apdraud patenti uz izgudrojumiem un intelektuālo īpašumu. Runa ir par digitālās sfēras patentiem. Ja rūpnieciskās ražošanas kapitālismā patents ir ražošanas līdzeklis (darbagalda pielikums), bet finansu kapitālismā patents ir veids uzņēmuma akciju cenas paaugstināšanai, tad digitālajā kapitālismā patents pats kļūst uzņēmums – galvenais kapitāls. T.s. digitālo kompāniju vērtība ir patenti un firmas zīme. Tagad digitālās kompānijas vērtība ir nesalīdzināmi lielāka nekā rūpnieciskās ražošanas korporācijas vērtība.

   Otrkārt, banku dikatūru apdraud internets; respektīvi, datora sasaiste ar sociālajiem tīkliem, “meklēšanas” platformām utt.

   Aizvadītajos gados ir radušies digitālie kapitālisti. Viņiem pieder patenti uz mikroshēmām, programmām, viņiem pieder interneta serveri, firmu zīmes u.c. Digitālie kapitālisti ir kopā ar militāristiem, speciālo dienestu līderiem. Viņiem ir izdevies iegūt monopolu digitālajā pasaulē, ievācot digitālo firmu ienākumu lielu daļu. Tā, piemēram, “Google”, “AppStore” jāatdot 30% no peļņas. Tāda kārtība asociējas ar feodālismu, kurā tāpat pastāvēja rentes saņemšana. Šodienas feodāļi, digitālie baroni, saņem renti no planētas visām zemēm. Ne velti digitālā kapitālisma analītiski skeptiskais formulējums ir “feodālais kapitālisms”.

   Pašlaik kapitālisma sistēmā notiek hierarhiskā pārdalīšana, digitālajam kapitālismam pakļaujot lauksaimniecību, tirdzniecību, rūpniecību, izglītību, medicīnu, zinātni, valsts pārvaldes institūcijas utt. Šodienas kapitālismā saglabājas pragmātisma un gudrības kvintesence (piemēram, lieliski savās interesēs izmantojot 2020.gada “Covid-19” iespējas). Tā vienīgi sāk kalpot jaunam sociālajam stratam – digitālajiem baroniem.