Tagadnes nākotne

 

Vispārpieņemts viedoklis ir par tagadnes prioritāti; proti, viedoklis par to, ka sabiedriskajā apziņā primārā ir tagadne. Sabiedrībai nerūp ne pagātne, ne nākotne. Sabiedrība rūpējas tikai par to, kā plašāk un biežāk izmantot tagadnes masu kultūras industrijas iespējas un tagadnes labumus ķermeņa lutināšanai. Tāda dzīves pozīcija tiek attiecināta uz moderno patērēšanas sabiedrību un glamūrīgo dzīves baudīšanas sabiedrību. Protams, tā nav laba, pareiza, cilvēciski vērtīga un cilvēciski perspektīva dzīves pozīcija. Ja cilvēki pārstāj interesēties par pagātnes mantojumu un cilvēki pārstāj tiekties pēc kaut kā konstruktīvi jauna un labdabīga nākotnē, tad tas liecina par sociālo traumētību - garīgo pagrimumu, morāli tikumisko noslīdējumu, civilizētības trūkumu. Kā zināms, šodienas sabiedrība – pašmērķīgas patērēšanas un iracionālas dzīves baudīšanas sabiedrība – tiek bargi kritizēta globālo sociālo problēmu analītikā. Galvenokārt vaino postmodernismu. No XX gs. 70.gadiem dominējošais postmodernisms kā dzīves filosofiskais un ideoloģiskais pamats atklāti izsmej gan pagātni, gan nākotni kā sabiedriskās apziņas saturiskos elementus. Pagātnes izsmiešanai patiešām var būt (reāli ir konstatējams) kaut kāds rezultāts. Sabiedrības ciklopiskā daļa var par pagātni neinteresēties. Taču no nākotnes sabiedriskā apziņa nevar izvairīties. Nākotnes klātbūtne vienmēr ir tagadnes esamībā. Tas var būt tiešā veidā, apcerot konkrētus nākotnes projektus un izvirzot konkrētus nākotnes mērķus. Un tas var būt netiešā veidā bez speciāla diskursa par nākotni, kā arī demonstratīvi ignorējot nākotni, kā to māca postmodernisms un kā tas ir sastopams praktiski. Arī šodienas tagadnē ir netieša nākotnes klātbūtne. Tās cilvēciskās morālās negatīvās noslieksmes un tās cilvēciskās intelektuāli neadekvātās izdarības, kas šodien pulsē cilvēkos, noteikti turpināsies, paplašināsies, padziļināsies, pilnveidosies nākotnē. Tagadne vienmēr ģenerē nākotni. Tagadnes procesiem un parādībām vienmēr ir noteiktas sekas nākotnē arī tad, ja pie tā netiek speciāli piestrādāts dažādu programmu, projektu, ideālu formulēšanas veidā. Nākotnē noteikti būs tas, kas jau ir tagad. Nākotnē noteikti būs ražens turpinājums homoseksuālisma legalizācijai un juridiskajai nostiprināšanai, nākotnē dokumentos vairs nenorādīs cilvēka dzimti, tiks no konstitūcijas izsvītrots vārds ”rase”, noteikti sekmīgi turpināsies ģimenes sociālā institūta graušana, nacionāli tendēto homo localis nostums grāvī transnacionāli tendētais homo globalis, nekvalificēts strādnieks tiks publiski dēvēts par nerentablu cilvēku. Nākotnē būs totāla brīvprātība, ļaujot sevi potēt pret vakcīnu/čipu. Nākotnē būs totāla brīvprātība attālināti mācīties, attālināti izmantot medicīnas pakalpojumus utt. Nākotnē maska kļūs cilvēka sejas dabiska sastāvdaļa.