Debilā mīlestība

 

 

   Par debilo mīlestību nepieciešams uzskatīt slimīgi jocīgās attiecības starp atsevišķām tautām. Tās nav psihiski normālas attiecības. Šīm attiecībām ir psihiskās aprobežotības forma. Tās nav etniski universālas attiecības, jo nebūt visas tautas apliecina debilu mīlestību. Tās nav arī publiski afišētas un valstiski oficiālas attiecības. Taču tās nav pilnīgi noklusētas attiecības, jo publiskajā telpā ir pieejami diskursi par šīm attiecībām. Debilā mīlestība ir divkosīga etnopsiholoģiskā parādība. Oficiālajā līmenī valda izlikšanās par debilās mīlestības neeksistēšanu, kaut gan sabiedriskajā apziņā tā eksistē un būtiski atsaucas uz attiecīgo tautu garīgo noskaņojumu.

   Uz latviešiem, visvairāk uz latviešu inteliģenci, attiecas vairāki debilās mīlestības raksturīgi piemēri.

   Kā labi zināms, pēc PSRS sabrukuma latvieši kā traki vēlējās “atgriezties Eiropā”. Tā bija neveselīgi kaislīga velme atgriezties Rietumeiropā, pievienojoties Rietumeiropas attīstītajām valstīm un tautām. Respektīvi, tā bija velme kļūt savējiem Eiropā un dzīvot tikpat skaisti, cik skaisti dzīvo cilvēki Eiropā. Taču ikvienam izglītotam cilvēkam ir labi zināma rietumeiropiešu nicīgā attieksme pret Austrumeiropas un tajā skaitā Latvijas iedzīvotājiem. Priekš rietumeiropiešiem latvieši un citi austrumeiropieši vēsturiski vienmēr ir bijuši mežoņi, atpalikušas pagānu tautas, kurām nav ciešas saites ar kristietību, ko tie formāli pieņēma 1000 gadus vēlāk nekā pārējie eiropieši. Latvieši "Eiropā" nekad nekļūs savējie. Un tas ir labi! Nav vajadzīgs kļūt savējam postmodernisma, neoliberālisma, globālisma, dehumanizācijas paradīzē. Nicīgās attieksmes pamats ir vēstures atšķirības, antīkās kultūras mantošanas iespējas, atrašanās vai neatrašanās Romas impērijas sastāvā, vandāļu loma Romas impērijas sabrukumā. Rietumeiropiešiem austrumeiropieši asociējas ar vandālismu – kultūras vērtību iznīcināšanu, mežonīgu postīšanu.

   Bet tas vēl nav viss. XX gadsimta rietumeiropiešiem sociālisma zemju iedzīvotāji nicīgi asociējas ar drausmīgu atpalicību no materiāli tehniskā progresa, nicīgi asociējas ar nabadzību, ļoti zemu dzīves līmeni, ideoloģisko samaitātību, kas angļu, vācu, franču mietpilsonim ir tas pats, kas prāta un modernas izglītības trūkums. Tas taču nav aizmirstams kā “rietumnieki” un tajā skaitā latviešu “trimdinieki” ieradās Latvijā pēc PSRS sagraušanas, lai mācītu mūs dzīvot un ar kādu augstprātību, vīzdegunīgumu viņi izturējās pret padomju Latvijas iedzīvotājiem, kaut gan paši bija tik neizglītoti, amorāli un dumji primāti, kāds, piemēram, ir Kariņš, VVF, pederastu nācijas tēvs, Rubesa u.c. viņiem līdzīgie.

   Cits piemērs. Pēcpadomju laikā latviešu viena daļa ļoti naidīgi izturas pret krieviem un Krieviju. Rusofobiju apliecina pat valsts amatpersonas. Tāda attieksme pret krieviem un Krieviju ir psihiski ļoti dīvaina, jo krievi, sacīsim, kopš Ļeņina laika ļoti cienīja latviešus. Krievi latviešus uzskatīja par ļoti civilizētu un kultūras ziņā augsti attīstītu tautu. Padomju laikā krievu izcili pozitīvā attieksme pret latviešiem bija ikdienišķa parādība. “Maskavas krieviem” padomju Latvija asociējās ar komfortablās dzīves “Eiropu”. Atbraukšana uz Rīgu, Jūrmalu “Maskavas krieviem” bija tas pats, ja viņi būtu ieradušies Parīzē, Romā, Londonā.

   Latviešu vienas daļas rusofobija pēcpadomju periodā ir klaja debilisma izpausme. Tā tas īpaši ir uz vāciešu slavēšanas fona. Latviešu viena daļa lamā savus glābējus krievus un Krieviju, bet slavē savas potenciālās bendes vāciešus, slavē, piemēram, latviešu ministrus – fašistiskās Vācijas aģentus. Tāda latviešu vienas daļas izdarība ir šausmīgi nenormāla. Vācieši taču gribēja pēc kara iznīcināt latviešus kā nevērtīgu tautu. Vācieši nekad nav izjutuši elementāru cieņu pret latviešiem, un necieņa nebūt nav izbeigusies XX gs. vidū.

   Saprotams, latvieši nav vienīgie debilas mīlestības paraugi. Tā, piemēram, moldāvi fanātiski vēlas savienoties ar rumāņiem. Un tas nekas, ka rumāņi drausmīgi nemīl moldāvus.

   Pēc II Pasaules kara eiropieši dievina amerikāņus un ASV, kaut gan amerikāņi eiropiešus neciena, grāmatās un rakstos viņus apsaukā par “trauku mazgātājiem”, jo eiropieši citam nekam neder.