Cenzūras modernizācija

 

 

   Cenzūra ir svešvārds. Tas atvasināts no latīņu “censura”. Par cenzūru dēvē valsts sistēmu, kas pārrauga presi un citus masu medijus. Tādu definīciju izmanto svešvārdu vārdnīcu autori. Pret tādu definīciju nav vajadzīgs iebilst. Tā principā ir pareiza. Tomēr faktiski cenzūra ir daudzpusīga izpausme, un tā attiecas ne tikai uz medijiem. Cenzūru realizē ne tikai laicīgā vara (valsts), bet arī reliģiski garīgā vara (baznīca). Turklāt cenzūra pastāvēja pirms mediju rašanos. Jau senajā Romā bija cenzora amats kaut gan tolaik nebija ne laikrakstu un žurnālu, ne TV un radio. Nebija arī interneta ar tā sociālajām platformām-submedijiem. Svešvārds “internets” pat nav XX gadsimtā Rīgā izdotajās svešvārdu vārdnīcās, kaut gan angļu “Internet” jau tika lietots pēc II Pasaules kara. Termins “internets” ASV oficiāli esot no 1974.gada. Savukārt interneta sociālās platformas-submediji, piemēram, Facebook (2004), Twitter (2006), YouTube (2005), izdomāja un ieviesa tikai XXI gadsimta sākumā.

   Cenzūra vienmēr ir bijusi valsts neatņemama funkcija. Tas ir pamatoti. Cenzūra ir viens no valsts pastāvēšanas un stabilitātes nodrošināšanas instrumentiem. Cenzūra nodrošina politiskās iekārtas pastāvēšanu, sargā valsts pilsoņu tiesības un brīvības.  

   Cenzūra sargā valsts ideoloģiju. Ja netiek nosargāta valsts ideoloģija, tad valsts pastāvēšana ir apdraudēta. Valsts zaudē garīgo varu. Valsts bez garīgās varas nevar pretendēt uz ilgu mūžu. Valstij ir jāsargā sava ideoloģija, jo jebkurai ideoloģijai mēdz būt opozīcija – kontrideoloģija. Par to liecina cilvēces pagātnē sastopamo valstu un to ideoloģiju vēsture. Jaunajos laikos, kad modē nāca tādi fenomeni kā vārda brīvība un cilvēktiesības, cenzūra tika vienpusīgi kritizēta un cenzūras vienpusīgā kritika kļuva kontrideoloģijas avots. Cenzūras vienpusīgā kritika aktivizēja dubulto standartu nostiprināšanos vārda brīvības un cilvēktiesību jomā. Abu fenomenu reputācija ir pamatīgi sagrauta.

   Cenzūra vienmēr ir tiekusies nosargāt idejiskās vērtības. Cenzūras priekšmets vienmēr ir bijis politiskās idejas, sociālās idejas, politoloģiskie un socioloģiskie koncepti. Un, protams, cilvēku pasaules uzskats, sabiedriskās apziņas un sabiedriskās domas idejiskais saturs. Cenzūra vienmēr tiecās pārvaldīt galvenās domas, galvenās problēmas, idejas kā pasaules uzskata galveno principu. Cenzūrai interesēja idejiskums – tas, kas saistīts ar idejām, tas, kurā izpaužas pasaules uzskata galvenais princips un kurā izpaužas idejiskā pārliecība. Cenzūra vienmēr ir tiekusies panākt augstu idejiskumu – aktīvu un konsekventu iestāšanos par kādām sabiedriskajām un  politiskajām idejām, sekmējot pārliecību, ka šīs idejas ir pareizas.

   2020.gadā sakarā ar “Covid-19” pandēmiju un ASV prezidenta vēlēšanām ļoti aktivizējās cenzūras problemātika. To izraisīja interneta sociālo platformu-submediju saimnieku radikālā iejaukšanās politiskajā sfērā.* Ja līdz šim dominēja viedoklis par neiespējamību internetu pakļaut cenzūrai, tad tagad nākas atzīt šī līdzšinējā ieskata maldīgumu. Internetu var pakļaut cenzūrai. To jau ir vairākkārt izbaudījis tik varens valsts darbinieks uz Zemes kā ASV prezidents, kura izteikumus vairākkārt izdzēsa no interneta platformas-medija.

   Nākas konstatēt cenzūras modernizāciju. Interneta cenzūra galvenokārt nav pavērsta pret idejiskumu, bet gan galvenokārt ir pavērsta pret morāli un garīgumu. Interneta cenzūras uzmanības centrā ir nevis cilvēku idejiskā pārliecība, bet gan cilvēku morālā pozīcija, morālās vērtības, cilvēku garīgā brīvība, cilvēku garīgā pašcieņa, velme saglabāt cilvēciskumu un cilvēciski cienīgu dzīvi. Gan pandēmijas aizsegā, gan ASV prezidenta vēlēšanu aizsegā ir nepārprotama vēlēšanās cilvēkiem uzspiest jaunu morāles kodeksu un jaunu cilvēciskuma konceptu.   

 

*Par to plašāk skat.: https://postciv.blogspot.com/2020/11/jaunais-valdosais-speks.html.