Diskomfortā patiesība

 

   Patiesība ir mūžīga problēma. Tā noteikti eksistēja jau Ievas un Ādama sadzīvē. Patiesības problēma ir kolosāli aktuāla mūsdienās – “feiku”, falsifikāciju, melu, zombēšanas, žurnālistikas degradācijas, “Covid-19” specoperācijas laikmetā, kad arī patiesībai ir jānēsā maska, jādodas pašizolācijā un jāakceptē karantīnas geto iekšējā un ārējā kārtība, kam visam nav nekā kopēja ar tiesiskumu un taisnīgumu.

   Patiesībai vienmēr ir atribūti – būtiskas pazīmes, īpašības. Viens no tādiem atribūtiem ir patiesības diskomforts – normālai cilvēka dzīves norisei nepieciešamo psiholoģisko ērtību trūkums. Patiesība izraisa iekšējo nemieru. Patiesība nepatīk. Patiesība izraisa naidīgumu, nicināšanu, ienīšanu, konfliktus.

   Taču ne tikai patiesība ir mūžīga problēma. Mūžīga problēma ir arī godīgums un tā vienotība ar patiesību. Godīgums ir patiesības cienīšana un patiesības teikšana. Saprotams, godīguma ceļā visaugstākais šķērslis ir patiesības diskomforts. Tātad nevēlēšanās zināt patiesību. Atsevišķs šķērslis ir apzināta patiesības noklusēšana dažādu iemeslu dēļ.

   Patiesība nevar funkcionēt bez uzticības. Uzticēties nākas gan patiesības eksponētajam, gan patiesības saturam. Melu vidē nevēlēšanās zināt patiesību var būt attaisnojama rīcība. Melošanas izbeigšana vēl nenozīmē patiesības sākumu.

   Patiesība vienmēr saskaras ar morāli sāpīgu izvēli – teikt patiesību vai neteikt patiesību. Kad saka patiesību, tad grūti ir kādu neaizskart, nesadusmot, neaizvainot. Sirds liek teikt patiesību, bet prāts atrunā teikt patiesību. Prāts jautā “Kam tas ir vajadzīgs?”.

   Cilvēki vieglāk un ātrāk piedod melus nekā patiesību. Ja vēlas iegūt ienaidniekus, tad ir jāsāk runāt tas, ko domā un kas ir patiesība. Ne reti apsaukā par psihopātu cilvēku, kurš saka patiesību.

   No patiesības visvairāk baidās gļēvuļi, aprobežoti cilvēki bez pašcieņas un pašpārliecinātības. No patiesības baidās egoisti, kuriem dzīves pamatprincips ir savu personisko interešu izcelšana pāri citu cilvēku un sabiedrības interesēm. Patiesība nav vajadzīga patmīlībai kā tikumiskai īpašībai.

   Dažreiz patiesība ir tas viss, kas mums pieder. Patiesība ir garīgā bagātība, kuru neviens nevar atņemt, privatizēt, nacionalizēt, iznīcināt bez patiesības eksponētāja fiziskās iznīcināšanas.

   Patiesības neteikšanas stratēģija ir konformisma, karjerisma, pielīšanas, iztapšanas faktors – apstāklis, no kura spēcīguma ir atkarīga ambīciju piepildīšanās, kad dzīves mērķis ir cenšanās kaut ko sasniegt galvenokārt aiz godkārības.

   Patiesībai ir divi adresāti. Patiesība var būt adresēta tikai atsevišķam cilvēkam, un patiesība var būt adresēta cilvēku kolektīvam un tajā skaitā tautai vai nācijai – valsts pilsoņu korpusam.

   Patiesībai mēdz būt dažāda funkcionālā amplitūda – izpausmes apjoms, pielietojuma apjoms. Mēdz būt patiesība, kura ir vajadzīga un noderīga tikai vienam cilvēkam. Taču mēdz būt patiesība, kura ir vajadzīga un noderīga relatīvi plašam cilvēku slānim.

   Visai tautai vajadzīga un noderīga ir t.s. zinātniskā patiesība. Tajā ietilpst kulturoloģiskās, socioloģiskās, filosofiskās, ekonomiskās, morāli psiholoģiskās, antropoloģiski ģenētiskās vēsturiskās likumsakarības, kuras ir nosacījušas cilvēces sociāli politisko un garīgās kultūras virzību tūkstošiem gadu. Cilvēces pagātnes mantojumā ir tādas konstantas parādības, kuras vienmēr ir efektīvi palīdzējušas uzturēt optimālu demogrāfisko līmeni, uzturēt valsti, uzturēt dažādu etnosu un sociālo grupu sabalansētu kopdzīvi bez asiņainiem konfliktiem. Šīs vēsturiskās likumsakarības, konstantās parādības ir sava veida universālas patiesības, kuras nav zaudējušas potenciālo jēgu arī mūsdienās. Ieteicams minēt XXI gadsimta sākuma Latvijai un latviešu tautai ļoti būtiskus divus piemērus – divu universālo patiesību, respektīvi, divu vēsturisko likumsakarību, totālas ignorēšanas perspektīvās sekas.

   Pirmais piemērs attiecas uz pēcpadomju valsts iekārtu – kriminālo kapitālismu. Kriminālā kapitālisma sociāli politiskās un morāli tikumiskās sekas var būt tikai vienīgi kriminalizēta sabiedrība, kriminalizētas jaunās paaudzes un kriminalizēta sabiedriskā apziņa. Kriminālais kapitālisms ir kriminogēna politiskā iekārta. Vēsturiski ir labi zināms, ka kriminogēna politiskā iekārta ļoti nelabi atsaucas uz sociuma cilvēcisko kvalitāti.

   Otrais piemērs attiecas uz organizētās noziedzības brīvību un nesodīšanu. Tādā zemēs kā Krievijas Federācija un Latvijas Republika pēc PSRS sagraušanas nekavējoties radās kriminālais kapitālisms (kapitālisma unikāla modifikācija) ar juridiski leģitīmu noziegumu brīvību galvenokārt masveidīgas organizētās noziedzības formā. Organizētā noziedzība ir sastopama daudzās Rietumu valstīs. Rietumu civilizācijai tā ir kopīga nelaime. Taču kriminālā kapitālisma valstīs organizētā noziedzība ir vismasveidīgākā un visdestruktīvākā; faktiski tā ir valstiskuma pamats un faktiski tā ir nacionālā katastrofa, kas, saprotams, reizē ir antropoloģiskā katastrofa, ģenerējot recidīvistu apziņu tautas plašā slānī.

   Apziņa ir cilvēka psihiskais stāvoklis, apliecinot ārējās pasaules un sevis paša subjektīvos pārdzīvojumus. Apziņa apliecina cilvēka mentālo darbību. Apziņas pazīmes ir valoda, domāšana, priekšstati, pasaules modeļa veidošana. Apziņas struktūrā ietilpst izziņas procesi, subjekta un objekta atšķiršanas procesi, attieksme pret sevi un citiem, kreatīvā darbība. Nav īpaši jāpaskaidro, kāds saturs ir kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā auklēto organizētās noziedzības subjektu apziņai. Saprotams, ka šo subjektu apziņa (īpaši kreatīvā darbība) riņķo tikai ap noziedzību – jaunu noziegumu izdomāšanu, jaunu noziedzības shēmu izstrādāšanu utt.

   Kriminālā kapitālisma organizētās noziedzības subjektu apziņa ir tipiska recidīvistu apziņa. Tā ir attīstījusies, modernizējusies, tehnoloģiski pilnveidojusies, adaptējusies apstākļu mainībā jau 30 gadus pēc PSRS sagraušanas. Recidīvistu skaits ir liels. Tas, ko atklāti dēvē par valdošo kliķi, kriminālajā kapitālismā ir samērā plašs slānis.

   Recidīvistu apziņa sabiedrībā ir eksistējusi arī agrāk. Cilvēces vēsturē dažāda veida noziedzības klātbūtne ir bijusi vienmēr. Kriminālā kapitālisma ūnikums nav recidīvisti ar viņu specifisko apziņu. Kriminālā kapitālisma ūnikums ir tas, ka recidīvistu organizētā noziedzība ir valstiskuma pamats – valsts politikas un ideoloģijas pamats. Kriminālajā kapitālismā valda recidīvisti – organizētās noziedzības noziedznieki. Recidīvisms ir kriminālā kapitālisma identitātes kodols.

   Recidīvistu cilvēciskā nevērtība nav noslēpums. Turklāt no senseniem laikiem ir saprasts, ka recidīvisms ir ģenētiski mantota sērga ar defektīvām ģenētiskajām pazīmēm. Noziedzības izplatībā būtiska loma ir bioloģiskajiem faktoriem un to determinētībai psihofizioloģiskā segmentā. Recidīvista genotipā ir ģenētiski mantoti nelabi gēni. Recidīvistu bērniem un mazbērniem vairāk vai mazāk ir noslieksme uz noziedzību. Tāpēc sabiedrība dažādiem līdzekļiem vēsturiski vienmēr ir centusies ierobežot recidīvisma pārmantojamību. Jaunajos laikos sāka praktizēt piespiedu sterilizāciju. Tā tika paredzēta daudzu Rietumu valstu eigēnikas programmās.

   Latviešu tauta saņem ļoti draudīgu mantojumu – recidīvistu slāni. Turklāt tas ir slānis ne tikai ar recidīvistu apziņu, bet arī ar sociālā darvinisma apziņu. Kriminālā kapitālisma valdošā kliķe ir pilnā mērā pārliecināta par tiesībām uzturēt sev izdevīgu noziegumu brīvību. Tāpat prevalē viedoklis, ka ir tiesīga pārvaldīt valsti un savā labā izmantot tās resursus, bet “tautu” pakļaut stingrai kontrolei un tās dzīvības uzturēšanai atvēlēt vienīgi eksistenciālo minimumu. Draudīgais mantojums ir ģenētiski cementēts. Latviešu tautai tādējādi tiek garantēta permanenta recidīvistu kundzība un antropoloģiskā kontinuitāte visā turpmākajā pastāvēšanas laikā. Tā ir ļoti rūgta patiesība, kuru nevēlas dzirdēt ne valdošā kliķe, ne latviešu tautas avangards – inteliģence.