Simbolu sagraušana

 

   Rietumu civilizācijas norietam ir sistēmisks vēriens. Rietumu civilizācijas norieta laikā panīkst un beigu beigās iznīkst (respektīvi, pāriet pilnīgi citā kvalitātē un funkcionālajā atdevē) kultūras visi galvenie komponenti. Rietumu civilizācijas norieta laikā kardinālu transformāciju piedzīvo cilvēces vēstures  galvenās tēmas: reliģija un politika, gars un prāts, brīvība un vara, ideja un matērija, iekšējais un ārējais, laiks un telpa, cilvēks un sabiedrība, individuālisms un kolektīvisms, nacionālais un transnacionālais, personiskais un sabiedriskais, pienākums un atbildība, tiesiskums un taisnīgums, civilizētība un barbarisms, altruisms un egoisms.

   Uzskatāmi degradējas garīgās, morālās, intelektuālās, sociālās, politiskās vērtības. Bez pūlēm var novērot to lomas mazināšanos un jaunu vērtību uzkundzēšanos. Sabiedriskajā apziņā sāk dominēt jauna morāli tikumiskā un sociāli politiskā orientācija, apliecinot radikālas izmaiņas pasaules uzskatā un attieksmē pret cilvēciskumu - cilvēka dzīves jēgu un cilvēka dzīves vērtējuma kritērijiem. Rietumu civilizācijas norieta laikā strauji uzplaukst nelimitēts egoisms, personiskā komforta mānija, intereses trūkums par idejisko, profesionālo, aksioloģisko, kognitīvo, sociālo, politisko, nacionālo stabilitāti savā un citu cilvēku darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Satraukumu neizraisa iracionālisms, aloģisms, idiotija, debilitāte. Nacionālās apziņas vietā modē nāk globālisma apziņa, bet agrāri industriālās ekonomikas cienīšanu nomaina digitāli robotizētas ekonomikas fetišisms.

   Tā, piemēram, Rietumu civilizācijas norieta laikā būtiski mainās tas, ko cilvēki uzskata par dzīves panākumu. Katrā laikmetā un katrā paaudzē eksistē tieksme pēc panākumiem. Vienīgi mainās tas, ko uzskata par panākumu un kādus panākumus akceptē sabiedriskā doma.

   Rietumu civilizācijas norieta laikā ir izplatīts dīvains viedoklis par panākumu. Proti, panākums esot vienīgi tad, ja par to stāsta mediji. Ja mediji klusē, tad panākuma nav. Protams, tamlīdzīga moderna panākuma izpratne un stratēģija ir pilnīgi kaut kas pretējs cilvēces vēsturē labi pazīstamajai skeptiskajai attieksmei pret publicitāti. Publicitāti parasti vēlas trešās, ceturtās šķiras panākuma autori. Patiesi nozīmīga panākuma autori nevēlas sev pievērst sabiedrības uzmanību. Viņi izvairās no žurnālistiem.  Īstus panākumus pavada kautrība, smalkjūtība, pieklājība, pieticība, slavas kāres deficīts, pašcieņa un jebkura tipa kulta nicināšana.

   Rietumu civilizācijas norieta laikā saglabājas zināma dialektika – cīņa starp veco un jauno. Aizstāvot un vēloties nezaudēt veco, iespējams konservatīvs pagrieziens – filosofiskās, ētiskās, estētiskās, zinātniskās klasikas renesanse. Tādā gadījumā tiek propagandēts  aicinājums politiskajās, sociālajās, ekonomiskajās, morāli tikumiskajās, ideoloģiskajās un pasaules uzskata koncepcijās saglabāt tādus principus kā valsts un tautas varenība, nacionālā suverenitāte un civilizācijas suverenitāte, tautas atdzimstoša identitāte, visaptverošs sociālais taisnīgums.

   Rietumu civilizācijas norieta prakse liecina par simbolu sagraušanu. Simbols ir jebkuras kultūras atraktīvs elements. Simbolu klātbūtne liecina par attiecīgās kultūras garīgo vitalitāti un radošo spēku. Simbolu radīšana un cienīšana liecina par sabiedrības augstu līmeni idejiskās nosacītības uztverē. Simbolizācija ir nosacīti intuitīvs veids priekšstatu veidošanā. Ja sabiedrībā var droši lietot simbolus, tad tas liecina par ļaudīm pieņemamu izziņas formu, kurā loģiski sakārtotu priekšstatu, slēdzienu, atziņu vietā ir tieša jutekliskā apjausma vai intelektuālā apjausma. Ja sabiedrība nemīl simbolus, tad tās garīgajā attīstībā ir lielas problēmas. Tādā gadījumā tiešas jutekliskās apjausmas vai intelektuālās apjausmas vietā mīņājas pelēks empīrisms un stagnatīvs pozitīvisms – sastingusi tieksme atzīt tikai to, ka var pataustīt, pagaršot, noglāstīt, izmērīt u.tml.

   Simbolu pielietojums ir ļoti plašs. Tā, piemēram, mēdz būt reliģiskie simboli, alķīmiskie simboli, astronomiskie simboli. Simboli ir sastopami folklorā, mītos. Par valsts simboliem uzskata valsts karogu, himnu, ģērboni. Protams, bez simboliem nav spējīga eksistēt daiļliteratūra, tēlotājas māksla, publicistika. Simbolizēt var jēdzienus, idejas, parādības.

   Rietumu civilizācijas norieta laikā simbolu sagraušana notiek visās to pielietošanas sfērās. Īpaši nesaudzīgi tas notiek tādās sfērās kā valsts simboli un tautu konceptuālo modeļu simboli.

   Valsts simbolu sagraušanas entuziasti ir Eiropas bijušās sociālisma zemes. Krievijā, Latvijā un citās zemēs pēc sociālisma iekārtas iznīcināšanas varu saglabāja kompartijas un drošības dienestu nomenklatūras kadri. Tos nākas dēvēt par morālajiem kastrātiem, jo viņi realizēja šausmīgi negodīgu mistifikāciju – apzinātu maldināšanu, krāpšanu. Lai realizētu ciklopiski nelietīgos un ciklopiski alkātīgos mērķus, viņi maskējās ar tādiem jēdzieniem kā “brīvība”, “demokrātija”, “neatkarība”, “suverenitāte”, “atmoda”, “perestroika” un ekpluatēja kādreizējo nacionālo valstu simboliku.

   Tā, piemēram, LKP/VDK nomeklatūras morālie kastrāti Latvijas sabiedrībai uzspieda unikālu režīmu - kriminālo kapitālismu ar organizētās noziedzības brīvību. Lai apmuļķotu tautu un tautā radītu pārliecību par nacionālās valsts atjaunošanu, morālie kastrāti izmantoja “pirmās” Latvijas Republikas valsts simbolus – karogu, ģērboni, himnu, tādējādi sagraujot to jēgu, reputāciju un izkropļojot vēlēšanos cienīgi izturēties pret latviešu valsts svētākajiem atribūtiem.

   Rietumu civilizācijas norieta laikā tiek sagrauti tautu konceptuālo modeļu simboli. Par tautu konceptuāliem modeļiem nākas saukt vispārīgu priekšstatu paraugus, kas sabiedriskajā apziņā ir sava veida katalizātors cilvēku dzīves tieksmēm, nākotnes ideāliem un konkrētām iecerēm. Katram tādam modelim ir simbols, kas civilizācijas norieta laikā tiek sagrauts.

   Tā, piemēram, tautām konceptuāls modelis mēdz izkristalizēties par valstiskās neatkarības izcīnīšanu. Ja tauta vēlas dzīvot patstāvīgi un nodibināt suverēnu valsti, tad tai izveidojas sistematizēti sakopots uzskats par valstiskās neatkarības izcīnīšanas procesu – cīņas veidiem, cīņas organizētājiem, cīņas varoņiem  utt. Šis process parasti tiek simbolizēts. Tautas apziņā eksistē valstiskās neatkarības izcīnīšanas simbols. Latviešu tautai tāds simbols ir Lāčplēsis.

   Lāčplēša simbols tiek sagrauts no divām pusēm. No vienas puses to dara dažādi pseidolāčplēši – bezizmēra nekaunīgi tipi, kuri sevi pasniedz kā tautas glābējus, “atmodas aizsācējus” ar monstru Grantiņu priekšgalā. Latviešu cilvēciski ne visai adekvāto būtņu barā ir sastopama savdabīga sacensība, kurš ir vislielākais “Lāčplēsis” ar vislielāko ieguldījumu tautas brīvības izcīņā. Tās ir dziļi aprobežotas būtnes, jo nav spējīgas saprast, kas patiesībā bija “perestroika”, “atmoda”. Visjaunākā perioda pseidolāčplēši ir gobzemi, pļaviņi, lapsas, kuru identitāti nosaka nelietība, nekaunība, pseidopatriotiskums. Izmantojot jaunākās tehniskās iespējas “iziet tiešajā ēterā” no katras tualetes, odiozu pseidolāčplēšu skaits ir ievērojami pieaudzis, interneta video murgojumos solot glābt tautu no “Melnā bruņinieka”.

   No otras puses Lāčplēša simbolu grauj masveidīgā brīvības necienīšana un brīvprātīgā atsacīšanās no suverenitātes 2003.gada 20.septembra referendumā (66,97%). Latviešu inteliģences vairākums un parlamenta vēlēšanās deleģētā “tautas kalpu” valstiski nespējīgā varza ir kompradoru un kolaboracionistu korporācija, kura pie tam nenogurdināmi izstrādā un realizē  organizētās noziedzības shēmas, izzogot miljardus. Pats par sevi ir saprotams, ka tādos apstākļos Lāčplēsis latviešiem vairs nav vajadzīgs, un viņi to ir pilnā mērā apliecinājuši ar brīvības, suverenitātes, godīga darba nihilismu.

   Sastopami ir ne tikai atsevišķu tautu, bet arī transnacionāli konceptuālie modeļi un to simboli. Eiropā transnacionāls raksturs ir konceptuālajam modelim, kas sastāv no aksioloģiskām maksimām par ģimeni, sabiedrību, valstiskumu, tiesiskumu, politiku, ekonomiku, morāli. Tas ir idejiski normatīvs komplekss, kas tiek uzskatīts par eiropiešu identitātes un eiropeiskuma ideoloģijas pamatu. Šo transnacionālo konceptuālo modeli simbolizē frāze “eiropeiskās vērtības”. Dzirdot vai izlasot vārdus “eiropeiskās vērtības”, katrs tūlīt saprot, ka tiekas ar simbolisku apzīmējumu Eiropas tautām kopējam fenomenam, aicinot visus eiropeīdus dzīvot saskaņā ar noteiktu  dzīves kārtību.

   Rietumu civilizācijas norieta laikā “eiropeiskās vērtības” strauji zaudē autoritāti. Visjaunākajā laikā uz “eiropeisko vērtību” respektabilitāti negatīvi atsaucas ne tik daudz tādas senas izdarības kā koloniālisms un eiropocentrisms. Visjaunākajā laikā nav pieņemams eiropiešu demogrāfiskais slinkums, postmodernisma un homoseksuālisma perversijas, neoliberālisma divkosība, etnopolitiskā nekompetence attieksmē pret migrantu ieplūšanu Eiropā un gļēvā pakļāvība ASV kolonizātoru varai. “Eiropeisko vērtību” sagraušana ir Rietumu civilizācijas norieta trends.

   Jau vairākus gadsimtus eksistē transnacionāls konceptuālais modelis, kuru arī simbolizē frāze. Runa ir par slaveno frāzi “amerikāņu sapnis” (American Dream). Šajā modelī apvienojas gan materiālās dzīves, gan garīgās dzīves ideāli. Centrā ir divi ideāli: brīvības ideāls un katra cilvēka iespēju (self-made person) ideāls. Vēl tiek uzskatīts, ka “amerikāņu sapnis” simbolizē ASV nācijas un valsts garīgo varenību. ASV politiskā sistēma esot amerikāņu skelets, bet “amerikāņu sapnis” esot amerikāņu dvēsele.

   Visticamākais, 2020.gads būs kļuvis simbola “amerikāņu sapnis” totālas sagraušanas gads. ASV prezidenta vēlēšanas izvērtās reālā fantasmagorijā ar kolosālām falsifikācijām, priekšvēlēšanu sociālajiem nemieriem, vēlēšanu kandidātu šausmīgo nomelnošanu, preses un vārda brīvības ļaunprātīgo izmantošanu. Visa cilvēce varēja pārliecināties, ka “amerikāņu sapnis” ir tikai divi naidīgi un nesamierināmi spēki, katrs ar savu dzīves uztveri un dzīves vērtībām, katrs ar savu morāli un savu prāta ievirzi, nestabili balansējot starp morāliskumu un amorāliskumu, racionālismu un iracionālismu. “Amerikāņu sapnis” XXI gadsimta sākumā ir pārvērties par Rietumu civilizācijas norieta vienu no drūmākajiem simboliem. Tas ir eiropeīdu rases katastrofas, bojā ejas simbols.