Jaunā amoralitāte

 

   Jau rakstīju, ka Rietumu civilizācijas starptautiskajā publiskajā telpā labu laiku var sastapt vārdus “jaunā normālība”. Tas nav termins, un nav arī jēdziens. Tas ir tikai vārdu salikums politiskajā publicistikā. Zinātnē nelieto šo vārdu salikumu. Taču zinātne, visvairāk socioloģija, jau ir pievērsusi uzmanību šim vārdu salikumam, saskatot iespēju perspektīvā to izmantot kā jēdzienu un varbūt pat kā terminu – vārdu kopu, kas izteic attiecīgo jēdzienu zinātnē. Vārdu kopu “jaunā normālība” politiskajā publicistikā lieto kariķējošā nozīmē. Ar šo vārdu kopu tiek apzīmēta nenormālība – kardināla novirze no dzīvē pieņemtajām normām. Politiskajā publicistikā “jaunā normālība” var izpausties, piemēram, ekonomikā. Ja ekonomikā tiek saskatīta “jauna normālība”, tad ar to ir domāta ekonomiskā krīze, kurai nav redzams gals. Valstī ir ekonomiskā krīze, un tāds stāvoklis kļūst norma; proti, “jauna normālība”. Tātad nav paredzama atgriešanās normālā stāvoklī, kāds valdīja iepriekšējā dzīvē. Politiskajā publicistikā vārdus “jaunā normālība” attiecina arī uz sabiedrībā valdošo noskaņojumu un dažādām izmaiņām sabiedrības kolektīvajos priekšstatos. Politiskā publicistika pievērš uzmanību tam, ka sabiedrībā ir radušās jaunas normas, kurām ir masu atbalsts ne tikai politiski mietpilsoniskajās aprindās, bet arī tajās aprindās, kuras dēvē par eliti, akadēmiskajiem spēkiem. Nākas konstatēt tādas nenormālības, kuras ir kļuvušas “jaunas normālības”. Turklāt nākas tikties ar sociālo amnēziju – atmiņas zudumu sabiedrības kolektīvajā atmiņā. Sabiedrība neatceras, ka “jaunās normālības” izpausmes (proti, jaunās normas) vēl nesen bija absurds ļaužu kolektīvajos priekšstatos. Tas, kas tagad sabiedrības priekšstatos ir normāls, agrāk bija bezjēdzīgs, pilnīgi aplams.

   Rietumu civilizācijā Homo sapiens apziņas aloģisms, deformācijas, anomālijas, disproporcijas, destrukcijas ir ikdienišķas izpausmes, jo atbilst laikmeta devīzei “Tagad iespējams ir tas viss, kas līdz šim nebija iespējams.” Šīs devīzes praktiskas sasniegums tiek lepni dēvēts par dzīves “jauno normālību”. Tagad pilnā mērā realizējas sens bēdīgs socioloģiskais novērojums, ka sociāls fakts ir tas, kam tic sabiedrība, bet nevis reāls fakts. Ja senāk tik tikko minētais novērojums bija nepatīkama norāde par iespēju viegli manipulēt ar sabiedrisko domu, tad tagad šim novērojumam ir pozitīva jēga. Proti, nākas priecāties, ka sabiedriskajā domā iezombētie nepatiesie fakti tiek uzskatīti par reāliem faktiem, kuriem visi tic bez visniecīgākajām šaubām, jo nav saglabājusies un vairs neeksistē sociālā inerce cienīt tikai reāli sastopamo un patieso.

   Pats par sevi ir saprotams, ka dzīves “jaunā normālība” ir fundamentāla dzīves “jaunā amoralitāte”. Reālo faktu nevajadzība, patiesības nevajadzība nekavējoties noved pie tā, ka nekas vairs nav svēts, realitātei, patiesībai nav nekādas vērtības un sabiedrība ir gatava ticēt jebkuriem meliem, jebkuram ideoloģiskajam mītam, jebkurai “feika” informācijai. Turklāt sabiedrība ir atsacījusies prasīt pierādījumus. Cieņa pret pierādījumiem ir zudusi dzīves “jaunajā normālībā”. Tāpēc sabiedrībai var droši piedāvāt visneiespējamāko safabricējumu. Tie, kuri nevēlas dzīvot melu paradīzē un kuriem vēl kaut kas ir svēts, tiek nekavējoties apsaukāti par anahroniskiem čīkstētājiem. Savukārt dzīves “jaunās normālības” ģenerāļu kājnieki (“vienkāršie cilvēki”) nejūtas amoralitātes upuri. Gluži pretēji! Viņu aprindās modē ir eksaltācija – slimīga jūsma, aizgrābtība un sakāpināts satraukums. Tā tas ir tajos gadījumos, ja nākas tikties ar kādu neticīgo no anahronisko čīkstētāju slāņa. Zudusi ir kritiskā domāšana, un tā netiek atzīta un pieļauta nevienā līdzcilvēkā. Naids pret realitātes, patiesības, svētu vērtību cienītājiem ir ieguvis patoloģisku agresivitāti. Cilvēks ir kļuvis melošanas, dezinformācijas, manipulācijas objekts, un reizē cilvēks ir kļuvis melošanas, dezinfromācijas, manipulācijas preses sekretārs, pacilāti pats sevi reklamējot par skaisto dzīvi “jaunajā normālībā”, kas faktiski ir dzīves “jaunā amoralitāte”.