Esības parametri (9)

 

Ø  Nav ticams, ka kriminālajā kapitālismā ar organizētās noziedzības brīvību valsts varas institūtos var rasties buržuāzija ar tās vēsturiski tradicionālo tieksmi kāpināt dzīves progresu. Kriminālajā kapitālismā nevar rasties buržuāziskais tips sabiedrībā, indivīdā, politiskajā sistēmā, jo elites formēšanās principi garīgajā kultūrā, izglītībā, ekonomikā, zinātnē, sociālajā dzīvē nebalstās uz garīgumu, patiesības prioritāti, realitātes svarīgumu, zināšanu vērtību, morālo stabilitāti, gudrību un godīgumu, sociālo un nacionālo atbildību.

Ø  Civilizācijas sabrukums var notikt ārējo spēku iedarbības rezultātā vai pašsabrukuma rezultātā. Savukārt pašsabrukums ir iespējams tad, ja ir pašsabrukuma apziņa. Pašsabrukuma apziņa rodas tad, ja ir totāla neticība nākotnei un totāls priekšstats par dzīves bezjēdzību. Tādu neticību izraisa, visticamākais, divi faktori: 1) kosmoloģisko spēku fiziski un psihiski nelabvēlīgā ietekme uz cilvēkiem, 2) sabiedrības morāli tikumiskā transformācija kā kultūras nelaba tendence, kad masveidīgs kļūst dzīves baudīšanas kults, nevēlēšanās dzemdēt bērnus, dominē patērēšanas mānija. Tā tas notiek, ja ir sliktu cilvēku pārsvars sabiedrībā.

Ø  XXI gs. sākumā Rietumu civilizācijā jeb postcivilizācijā (!?) eksistē tikai viens vēsturiskās virzības vektors. Pēc sociālisma sistēmas sagraušanas ir palicis tikai kapitālisms kā vēsturiskās virzības vektors. Rietumu civilizācijā nav vēsturiskās virzības alternatīvs vektors. Tāds ir nepieciešams, jo kapitālisms ir sevi izsmēlis un nav piemērots grandiozajam planētas iedzīvotāju skaitam un cilvēka tiem eksistenciālajiem instinktiem, bez kuriem kapitālisms nevar pastāvēt. Proti, materiālās labklājības kāpinājuma maniakālās alkas, dzīšanās pēc nemitīgas peļņas, ražošanas un patērēšanas nemitīga pieauguma.

Ø  Pret transhumānismu izturas divējādi – noliedzoši un ar kvēlu cerību. Sabiedrībā zināma cilvēku grupa ir transhumānisma fani, patrioti, dziļi apsēsti indivīdi. Iedoma uzlabot cilvēku, izmantojot informācijas, robottehnikas, biotehnoloģijas iespējas, ir samērā populāra. Ne reti cilvēciskās nepilnvērtības kompensācijas ideja tiek pasniegta bravūrīgi, viszinīgi, pašpārliecināti, noliedzot un ienīstot jebkuru kritiku. Transhumānisma apoloģēti tic iespējai iedēstīt ārējos līdzekļus cilvēka ķermenī un apziņā. Tādi ārējie līdzekļi var būt molekulārie nanoroboti, kas tiek ievadīti ķermenī. Transhumānisma apoloģēti ne visai draudzējas ar atziņu, ka cilvēku veido kultūra un sociums, bet nevis viņš pats.

Ø  Herberts Vels 1928.gadā publicētā darbā “Atklātā sazvērestība” kā cilvēces glābiņu no katastrofas ieteica veidot pasaules valdību no intelektuālās elites un lielkapitālistiem. Par planetāras varas izveidošanu, planetāras dzīves kārtības ieviešanu atklāti izsacījās Parīzes miera konferences dalībnieki 1919.gadā, jo zinātniski tehniskais progress un bruņošanās sacensība sāka apdraudēt cilvēci. Nāciju Līga tika uzskatīta par pasaules valdnieci. Taču visu sabojāja ASV planetārās ambīcijas. ASV uzskatīja, ka pēc I Pasaules kara tai ir jābūt pasaules valdniecei. Tam nepiekrita angļi, jo viņu impērija vēl nebija sabrukusi un aptvēra daudzas zemes uz planētas. ASV atsacījās iekļauties Nāciju Līgā. 1920.gadā angļu un amerikāņu intelektuāļu, pasaules valdības fanu, grupa izveidoja Chatham House. To ilgus gadus vadīja Arnolds Toinbijs (1889-1975). Dominēja uzskats, ka valstīm ir jāatsakās no suverenitātes par labu pasaules valdībai.

Ø  Kriminālajā kapitālismā sabrūk īpašuma leģitimācija. Nav iespējams ne stabils sabiedriskais īpašums, ne stabils privātais īpašums. Galvenie šķēršļi ir “prihvatizācija”, reiderisms, privātīpašumam nelabvēlīga nodokļu politika.

Ø  Arī postcivilizācijā eksistēs jautājums “Kam sevi velta radoši cilvēki – filosofi, dzejnieki, zinātnieki?”. Arī postcivilizācijā skanēs atbilde “Velta – mūžībai!”. Tāpēc radoši cilvēki ienīst nāvi, nebrīvību, varu, naudu, karjeru, slavu, publicitāti, masu, pūli, publisku skaļumu.

Ø  1966.gadā Heidegers intervijā žurnālam “Der Spiegel” (viņš interviju atļāva publicēt tikai pēc viņa nāves, kas tā arī notika 1976.g.) jautāja “Kāda būs tā politiskā sistēma, kas pieskaņosies tehnoloģiskajam progresam?”. Viņš izteica šaubas, vai tā būs demokrātija.

Ø  Cilvēka būtība atspoguļojas viņa idejās. Bet vai tā vienmēr notiek? Ja cilvēks ir sodāms morāli, politiski, vai tādā gadījumā arī viņa idejas ir jānosoda? Attiecības starp cilvēka idejām un viņa rīcību dzīvē ir sarežģīta problēma. Nav taisnība tiem, kuri saka, ka starp cilvēka idejām un viņa darbību (piem., politisko) nav nekāda sakara. XX gs. dotā problēma kļuva aktuāla sakarā ar zinātnieku, rakstnieku sadarbību ar nacismu, kompartijas diktatūru sociālisma zemēs, kā arī postmodernismu, neoliberālismu, globālismu.