Valodas okupācija

 

 

   Aizvadītajos dažos gados, bet īpaši debilitātes laikmetā pēc 2018.gada 6.oktobra Saeimas vēlēšanām, kad latviešu elektorāts “tautas kalpu” misijai deleģēja valsts darbam pilnīgi neadekvātus hominīdus (65% no parlamenta sastāva), strauji uzplaukst parādība, kuru vēlos dēvēt par valodas okupāciju. Kas ar to ir domāts?

   Pirmkārt, tiekamies ar okupāciju kā noteiktu voluntāru aktu – sagrābšanu ar spēku. Šajā gadījumā spēks ir valsts varas institūti un mediji, kuri 100% kalpo valdošajai kliķei (faktiski debilam veidojumam ar debiliem “583. darāmajiem darbiem”).

   Otrkārt, dotais spēks sagrābj latviešu valodu un to izmanto atbilstoši savam cilvēciski ļoti kritiskajam līmenim. Notiek latviešu valodas okupācija. Praktiski tas nozīmē, ka latviešu literārās valodas lietotājiem tiek atņemts zināms vārdu krājums, kuru valodas okupanti izmanto pilnīgi savādāk nekā tas latviešu valodas kultūrā ir pieņemts. Tā rezultātā latviešu literārās valodas lietotāji nonāk dīvainā situācijā. Viņi ir apjukuši, jo vairs nevar lietot vārdus pierastajā nozīmē.

   Tā, piemēram, 2020.gada 29.septembrī portālā “Delfi” bija teikts: “Investējot četrus miljonus eiro, Latviju pozicionēs kā radošuma lielvalsti”. Šajā gadījumā tiek okupēti divi vārdi – “radošums” un “lielvalsts”. Tos vairs nav iespējams lietot, tā teikt, normālā veidā. Līdz šim ar vārdu “radošums” apzīmēja garīgi inovatīvu īpašību, potenciālu, spējas u.tml. Mēdza runāt par mākslas radošumu, zinātnes radošumu. Izlasot tik tikko citēto informāciju “Delfos”, katram taču ir skaidrs, ka nav runa par radošumu, bet par 4 miljonu godīgu sadalīšanu. Tāpat visi atceras, ka “Latvijas pozicionēšanā” nekad nekāds radošums nav bijis un vienmēr ir bijusi ākstība ar “zilajām govīm”, “ziemeļbriežiem”, “gar jūras malu skrienošām puskailām meitenēm” u.c. 

   Savukārt vārds “lielvalsts” līdz šim tika piemērots patiešām lielām valstīm – Krievijai, Ķīnai, ASV. To nekādā ziņā nepiemēroja Latvijai. Ja piemēroja, tad ironiskā, sarkastiskā, satīriskā, kariķējošā nozīmē un vārdu liekot pēdiņās (piem., Latvijas “lielvalsts”). Bet kā tagad ir jārīkojas latviešu literārās valodas lietotājiem? Šodienas valdība taču visā nopietnībā izsakās par Latviju kā lielvalsti. Turklāt šodienas valdība centīsies iestāstīt pasaulei, ka Latvija ir “radošuma lielvalsts”.

   Valodas okupācijai piemēru netrūkst. Okupēto vārdu klasika ir tādi debili salikumi kā “valstsgriba”, “ilgtspējība”. Minēšu vēl divus okupētos vārdus, kurus centīgi lieto Tiņģeres lakstīgala – no ielas uzaicinātais kultūras ministrs. Runa ir par debilo atvasinājumu – “kultūrnācija”. Okupēts ir vārds “kultūra” un vārds “nācija”. Pēc debilā atvasinājuma “kultūrnācija” nākas padomāt, vai vispār latviešu valodā turpmāk ir vērts lietot vārdu “kultūra” un “nācija”.