Kāpēc tā notiek?

 

 

   “Balto” cilvēku morāli tikumiskās rīcības, racionāli saprātīgās domātgribas, darbības, uzvedības un komunikācijas straujā lejupslīde kaut kādā anticilvēciskā (postcilvēciskā) un pilnīgi nesaprātīgā (debilā) formā ir acīmredzama nelaime. Tai faktoloģisko piemēru netrūkst, un tos nav grūti analītiski fiksēt. Cita lieta ir atbilde uz jautājumu “Kāpēc tā notiek?”. “Balto” cilvēku degradācijas un deģenerācijas iemesls joprojām saglabājas kā līdz galam neatrisināta problēma, kaut gan vairāk vai mazāk patiesas un ticamas atbildes ir sastopamas.

   Globālo sociālo problēmu analītiķi, kuri cilvēku dzīves visus procesus izskaidro ar demogrāfisko faktoru (atkarību no iedzīvotāju skaita), atbildē uz doto jautājumu centrā izvirza eiropeīdu rases novecošanu un izmiršanu. Planetārās demogrāfiskās pārejas laikā (1960-2050) “baltās” rases apjoms neglābjami samazinās. Tas atsaucas uz eiropeīdu apziņu. Eiropeīdi zaudē pašcieņu un pašvērtību. Viņi apzinās savu bezizejas stāvokli. Viņiem vairs nav nekādas nākotnes. Viņu vadošā loma cilvēcē izzūd, un viņi nonāk cilvēces perifērijā kā tikai viena desmitā daļa no Homo sapiens kontingenta. Tāda nožēlojama perspektīva stimulē nolaidību morāli tikumiskajā jomā, atmetot visas tradicionālās vērtības un normas. “Baltie” cilvēki ir sākuši dzīvot tikai tagadnei, rūpējoties vienīgi par fizioloģisko komfortu un necenšoties saglabāt racionāli saprātīgu pieeju nevienā īstenības segmentā.

   Taču speciālajā literatūrā ir sastopamas arī citas atbildes uz jautājumu “Kāpēc tā notiek?”. Tā, piemēram, ir sastopama atbilde par kolektīvās identitātes likvidēšanu. “Baltajiem” cilvēkiem tiek atņemta jebkura veida kolektīvā identitāte. Tas nozīmē, ka tiek izskausta cilvēka iespēja būt kopā ar līdzcilvēkiem un balstīties uz viņu kolektīvo domu, palīdzību, atbalstu. Cilvēkam tiek atņemta iespēja būt kopā ar citiem cilvēkiem politiskajos, ideoloģiskajos, filosofiskajos, estētiskajos uzskatos, morāli tikumiskajā pozīcijā u.tml. Respektīvi, cilvēks tiek pilnīgi vientuļi un individuālistiski nostādīts dzīves īstenības priekšā. Tiek sasniegta individualizēšanas maksimālā robeža. Iestājas totāls individuālisms – morāles princips, kā pamatā ir indivīda autonomijas, absolūtas brīvības un absolūtu tiesību atzīšana sabiedrībā, indivīda interešu pretstatīšana sabiedrības interesēm.

   Tik tikko minētās atbildes autori kolektīvās identitātes likvidēšanā saskata zināmu vēsturisko pēctecību. Vispirms cilvēkam atņēma reliģisko kolektīvo identitāti. Ateists vairs nebija kopā ar baznīcas draudzi. Pēc tam cilvēkam atņēma šķirisko, ekonomisko, nacionālo kolektīvo identitāti. Piemēram, aktīvi propagandētā kosmopolītisma ideoloģija noraida nacionālu patstāvību un suverenitāti, sludina vienaldzīgu izturēšanos pret dzimteni, nacionālo kultūru un tās tradīcijām. Neoliberālisma, postmodernisma un globālisma laikmetā no XX gs. beigām “baltajam” cilvēkam sāka atņemt viņa kolektīvo vienotību ar citiem cilvēkiem no dzimuma viedokļa. No aizvadītā gadsimta 90.gadiem Rietumu civilizācijā agresīvi izvērtās t.s. gendera politika. Tās odiozākais panākums ir valstu valdību lēmums dokumentos nenorādīt cilvēka dzimumu. Tā vēlas rīkoties Nīderlande no 2024.gada.

   Nākas novērot, ka cilvēks pamatīgi izmainās bez kolektīvās identitātes. Radikāli izmainās viņa tikumiskā stāja, domāšanas veids, dzīves uztveres dziļums, vērtības un normas. Radikāli izmainās arī viņa priekšstati par sevi un savu vietu pasaulē. Tās ir izmaiņas, kuras nākas apzīmēt ar vārdiem “degradācija” un “deģenerācija”. Taču pats bez kolektīvās identitātes eksistējošais cilvēks (postcilvēks) tā neuzskata. Viņa uzskati par sevi un pasauli ir “jauna normālība”, kā tagad ir pieņemts sarkastiski teikt par “baltās” rases norietā sasniegto drūmo pakāpi.