Globālisma terminoloģiskais iesaiņojums

 

   Par globālismu sarkastiski dēvē Rietumu lielburžuāzijas, pasaules valdnieku, naudas saimnieku komandēto ideoloģisko sludinātāju un politiskās varas klerku atklāti un uzbāzīgi propagandēto vienpolāro pasauli, kad Zemes valdnieks ir ASV. Ja jēdziens “globalizācija” apliecina reālus globālus procesus uz planētas, tad jēdziens “globālisms” (..isms) tika nesen izvēlēts, lai apliecinātu virtuālas hipertrofētas ambīcijas Rietumu lielburžuāzijā pēc sociālisma sistēmas sagraušanas Eiropā XX gs. beigās. Pret globālismu ir jāizturas tāpat kā pret postmodernismu un neoliberālismu – abiem tradicionālajiem Rietumu civilizācijas norieta un eiropeīdu rases degradācijas un deģenerācijas dzinējspēkiem. Tagad ir trīs postoši spēki – postmodernisms, neoliberālisms un globālisms.

   Sarunā par globālismu nākas izmantot daudzus smalkus jēdzienus. Bez tiem nevar iztikt, ja vēlamies atklāt globālisma sejas visus vaibstus un šo sociāli politisko monstru raksturot maksimāli niansēti. Globālisms faktiski ir desubstancializācija – objektīvās realitātes, substances, lietu būtības, tā, kas ir pamatā un patstāvīgs, ignorēšana. Tiek ignorēta reālā situācija uz planētas, jo vienpolārās pasaules kārtību vēlas tikai vienas zemes elite, kura pati sevī ir iedvesmojusi misiju glābt cilvēci. Globālisms katrā ziņā ir zināma politiski teorētiskā, metodoloģiskā, stratēģiskā, ideoloģiskā, ģeopolitiskā transgresija (pāreja), kurai pavēra ceļu kapitālisma konkurenta sociālisma nāve Rietumu civilizācijā. Globālisms noteikti būs transitīvs (pārejošs) notikums un vēsturisks pārpratums alternatīvu paradigmu meklējumos cilvēces turpmākai dzīvei. Globālisma apoloģēti, acīmredzot paši nemanot, ir iebriduši vienpusīgi (himēriski) traktētā hilozoismā – filosofiskā mācībā, kuras centrā ir pieņēmums, ka justspēja, domātspēja un dzīvums piemīt visu veidu matērijai. Globālisma apoloģēti liek saprast, ka justspēja, domātspēja un dzīvums piemīt tikai amerikāņu elitei, tāpēc tā ir tiesīga valdīt uz Zemes. Globālisms ir eksplicīta (atklāti izteikta) eksplikācija (paskaidrojums). Par globālismu un tā vitālo nepieciešamību atklāti raksta Rietumu civilizācijas zinātnieki, eksperti, žurnālisti, publicisti. Viņi nekaunās par sacerēto naratīvu – tekstu globālisma himnai. Globālisma ideologi liek saprast, ka jebkura vēršanās pret globālismu ir penitenciāra (saistīta ar sodu) rīcība. Taču visus iebiedēt nav izdevies. Ārzemēs globālisma kritiķi ir izveidojuši antoloģijas no globālisma fanu kaismīgajiem tekstiem. Tādas antoloģijas ir sava veida pieminekļi Rietumu civilizācijas norieta un eiropeīdu rases degradācijas un deģenerācijas veicinātājiem un slavētājiem. Globālisms sevi neuzskata par distopisku (antiutopisku) scenāriju, kaut gan globālisma pašapziņā nav pārliecības par savu utopiskumu. Eksistē pārliecība par globālismu kā vienīgi pareizo cilvēces dzīves kārtību. Globālismam drīzāk utopija ir norāde par pasaules neviendabīgumu – pasaules kreatīvo heterogēniskumu. Globālismam pasaules neviendabīgums nav vērtība. Globālismam vērtība ir tikai homogēniskums – pasaules viendabīgums. Globālisms cenšas diskreditēt jebkuru mēģinājumu aizstāvēt nepieciešamību saglabāt pasaulē sastopamo atšķirību kvalitatīvo intensitāti. Globālisms negrib dzirdēt, ka atšķirību vitalitāte ir nākotnes pamats, jo bezvariantīva nākotne ir tagadnes turpinājums ar tagadnes lielākajiem dārgumiem – degradāciju un deģenerāciju sintezē ar novecošanu un izmiršanu. Globālisms attaisnotos, ja cilvēce būtu daļa no kaut kā liela vai cilvēce vēlētos kompakti būt locekle kādā civilizāciju konfederācijā. Globālisms attaisnotos arī tad, ja cilvēce vēlētos saplūst ar kādu pārdabisku spēku, par ko lasāms fantastikā. Taču tā nav. Vēlēšanās būt locekle vai vēlēšanās saplūst katrā ziņā būtu atkarīga no saprāta. Tādu vēlēšanos nebūtu iespējams realizēt bez saprāta. Tātad bez tā, kas tagad manāmi pietrūkst Rietumu politiskajai elitei. Globālisms pierāda, ka mūsdienās nevis tehnika degradē sociumu (sveiciens Heidegeram), bet gan politika visu degradē. Globālisms kā kropla diskursīvā konstrukcija faktiski ir primitivizēts pozitīvisms (netiek apgrūtināts ar garīgu saturu) un reizē antihumāni orientēts idejiskais mistrojums. Globālisms netieši vēlas cilvēces apziņā iezombēt moderni glamūrīgu hiliasmu – mācību par tūkstošgadu miera valsti, kas iestāsies pēc ASV kronēšanas par pasaules valdnieku.