Uzticības puvums

 

   2021.gada martā medijos ievietoja divas bijušo politiķu doktrīnas – politiskās nostādnes par Latvijas nākotni. Tas nav negaidīti. Pēc 2018.gada 6.oktobra 13. Saeimas vēlēšanām Latvijā iestājās debilitātes laikmets. Tagad tas ir sasniedzis zināmu virsotni. Valdības haotiskā darbība pandēmijas mēnešos apliecina debilitātes draudīgo apjomu. To saprot cilvēki ar veselām smadzenēm. Acīmredzot to ir spējīgi saprast arī daži bijušie politiķi.

   Vispirms tika ievietota Šlesera doktrīna. Pēc tam 2021.gada 29.martā “Delfos” – Vjačeslava Dombrovska doktrīna. Parvēnija Šlesera teksts netika lasīts. Tā virsraksts liecina, ka kungs taisās “atgriezties politikā”. Šī plebeja “politika” jau ir izbaudīts gardums. No pusizglītota, bet patoloģiski ambicioza plebeja nekas saprātīgs nav gaidāms. Cita lieta – Dombrovska doktrīna. Šis kungs nav totāls vējgrāpslis. Viņš ir ekonomikas doktors. Bija ministrs, taču pie lielās siles vairs netiek pielaists. Bet tas latviešu pseidobrīvvalstī zem Eiropas Savienības karoga notiek parasti tikai tādā gadījumā, ja cilvēks ir saprātīgs, nav nelabojams muļķis un negrib iesaistīties organizētās noziedzības shēmās.

   Lasot Dombrovka doktrīnu sakarā ar jaunas politiskās organizācijas izveidošanu, nevar nedomāt par uzticības sapūšanu. Politiķiem nav iespējams uzticēties. Viņu solījumi lidinās ozona caurumā. Diemžēl Dombrovkim nav pieticis prāta tautai nesolīt kaut ko pilnīgi nereālu un smieklīgu. Vai ir iespējams uzticēties Dombrovska solījumam sakarā ar politiskās kustības “Republika 2030” izveidošanu: “Kas mēs esam? Vienpadsmit kustības "Republika 2030" dibinātāji ir gan cilvēki ar bagātu pieredzi politikā un valsts pārvaldē, gan gados jauni cilvēki ar lielisku izglītību un jaunām idejām, kas ir gatavi sevi pierādīt darbā. Tā ir profesionāla komanda, kas jau šodien var komplektēt gandrīz pusi no Ministru kabineta. Mūs visus vieno kopīga vīzija: divdesmit gadu laikā Latvijai kļūt par vienu no pasaules attīstītākajām(!?) un zaļākajām (!?) valstīm, kurā visiem (!?) ir vienādas iespējas, katra (!?) cilvēka potenciālam ir maksimāls piepildījums un neviens (!?) sabiedrības loceklis nav atstāts novārtā”.

   Interesanti, kuru elektorāta daļu var cerēt apburt ar tik idiotiski skaistu solījumu? Tāpat nav viegli izskaidrot tamlīdzīgu idiotiski skaistu solījumu rašanos. Protams, Dombrovskis nav vienīgais uzticības sapūšanas izraisītājs. Zinātņu akadēmijas nesen izbīdītais prezidents sola Latviju pārvērst par Silīcija ieleju. Kāpēc pie mums ir tik odiozi solījumi? Vai iemesls ir saistīts ar elektorāta cilvēcisko kvalitāti? Uz šo jautājumu gribas apstiprinoši atbildēt. Atceramies, vēsturiski nesen elektorāta lielākā daļa priecīgi balsoja par viena politiķa skaisto frizūru. Viņam nevajadzēja kaut ko solīt. Ļoti daudziem patika viņa vienmēr glīti uzkoptā frizūra. Ar to latviešu sētā pietika, lai viņu regulāri ievēlētu Saeimā.