Intimitātes devalvācija

 

   2021.gada 16.martā portālā “NRA.LV” tika ievietots teksts ar virsrakstu “Linda Mūrniece beidzot komentē pāris mēnešus ilgušo laulību”. Saturu nav vajadzīgs atstāstīt. Mūrniece nosauc šķiršanās iemeslus. Taču teksta saturs nav galvenais. Galvenais ir formāts - publiskais vēstījums par personisko dzīvi. Pie tam personiskās dzīves vienu no vispersoniskākajām izpausmēm – laulību.

   Vēl galvenais ir tas, ka Mūrniece nav vienīgā, kura diskursīvi atkailinās (neķītri runā) sabiedrībā. Tādu kā Mūrniece Latvijā ir desmitiem un varbūt pat simtiem, ja viņus visus saskaitītu aizvadītajos 30 gados, kad tēma “privātā dzīve” kļuva ne tikai kāda pusperversa žurnāla nosaukums, bet arī masveidīgi slimīgas sociālās parādības elements. 2021.gada marta dažās dienās “Delfos” vēl ir tādi virsraksti kā “Salcevičas laulība izjuka, jo Kasparu 'besījuši' viņas bērni”; “Agnese Zeltiņa iesūdzējusi tiesā bijušo mīļāko Brēmani”; “Krievijā mēļo par Agates Mucenieces romānu ar precētu vīrieti”.

   Jau 90.gadu sākumā brīvvalstī diskursīva atkailināšanās kļuva aprobežotāko tautas kalpu “piāra” sastāvdaļa, “sabiedrībā pazīstama cilvēka” un “influencera” slavas iegūšanas veids, kulta personu maniakāla tieksme jebkurā formā atgādināt par sevi un nepārtraukti pievērst sev uzmanību.

   Lai tas notiktu, vajadzīgi trīs nosacījumi. Pirmkārt, tipi, kuri nekaunās sabiedrībā diskursīvi atkailināties. Otrkārt, žurnālisti, kuri gatavi palīdzēt attiecīgajiem tipiem atkailināties. Treškārt, diskursīvas atkailināšanās kāra publika.

   Neapšaubāmi, žurnālistikas vēsturē ir melns slānis – t.s. dzeltenā prese. Rietumu civilizācijā tā radās XIX gs. nogalē. Dzeltenā prese ir saglabājusies līdz mūsdienām. Taču tā vienmēr ir virzījusies kā atsevišķs specifisks žurnālistikas atzars bez jebkādas cieņas sabiedrības lielākajā daļā. Dzeltenā prese ir seklu mietpilsoņu un kaut kādu garīgi kroplu primātu interešu sfēra. Neviens sevi cienošs cilvēks nelasa dzelteno presi un nevēlas būt tās publikācijas galvenais varonis. Dzelteno presi lasa un tajā tiecas iekļūt galvenokārt “zilie”, pseidointelektuāļi, pseidorakstnieki, pseidomākslinieki, bezsmadzeņu “politiķi” un bezsmadzeņu “skaistules”.

   Tas, ka brīvvalstī pastāv dzeltenā prese nav lielākā nelaime. Lielākā nelaime ir tā, ka dzeltenā prese ir sapīta kopā ar, sacīsim, nopietno presi. Piemēram, tā tas ir Latvijas galvenajos medijos “Delfi”, “Diena”, “NRA”.

   Zem viena jumta sapītā dzeltenā prese un nopietnā prese ļoti nelabvēlīgi ietekmē sabiedrisko apziņu. Cilvēkiem (īpaši brīvvalstī primitīvi izskolotajai jaunajai paaudzei) rodas priešstats, ka tas viss ir normāli. Cilvēki sāk zaudēt pietāti pret to, kas attiecas uz iekšējo pasauli un personisko dzīvi (tajā skaitā dzimumattiecībām). Cilvēki atradinās no tā, kas ir dziļi personisks un par ko nav jāstāsta citiem. Viņi nezina, ka nepieklājas interesēties par citu cilvēku personisko dzīvi.

   Protams, tiekamies ar nelabu sociālo parādību – intimitātes devalvāciju. Tā ietilpst kopējā “balto” cilvēku saprāta zudumā, morālajā sabrukumā, garīguma satrūdēšanā. Cilvēkos izzūd intīmo attiecību, noskaņojumu, tuvības vērtība. Intimitātes devalvācija grauj savstarpējo uzticību, sirsnību, tuvību, draudzīgumu. Sabiedrības dzīve tiek piedraņķota ar vulgaritāti, bezdvēseliskumu, pašcieņas trūkumu, nekaunību, nepieklājību, netaktiskumu, ideoloģiskajām perversijām.