Profesionālās tumsonības ģenialitāte

 

 

   Runa ir par žurnālistikas profesionālās tumsonības ģenialitāti. Tik ģeniālu (ļoti izcilu, vienreizīgu) tumsonību nākas sastapt pirmo reizi. Pēcpadomju periodā ir piedzīvotas visādas everģēlības saistībā ar žurnālistiku. 90.gados medijos sāka strādāt jaunieši bez latviešu literārās valodas prasmes, bez literārā talanta, bez dzīves pieredzes un plašām zināšanām, bez kā visa žurnālistikā nav vietas. Medijus sāka komandēt tādi amorāli primāti kā Ēlerte ar “Dienā” viņas ieviesto viltīgo inovāciju “Iespējams, viņš ir pedofīls”. Universitāte kardināli izmainīja žurnālistu sagatavošanas studiju programmu. Pēcpadomju programma neveicina kritiski domājošas un analītiski vērtējošas personības veidošanos. Padomju laikā žurnālistikas programmas centrā bija pasaules daiļliteratūras klasika. Mums vajadzēja izlasīt romānu kalnus. Tas bija ļoti vērtīgi. Daiļliteratūras loma personības veidošanā jau tika izprasta pirms gadu tūkstošiem. Pēcpadomju laikā Visvalža ielas aprobežotie tantuki žurnālistikas programmu pietaisīja ar visādiem moderniem lekciju kursiem, kuri nevar stimulēt ne domāšanu, ne analītiski kritisku pieeju reālajai pasaulei. Žurnālistiku apkaunoja trimdas pederasta Streipa iesaistīšana TV darbībā un žurnālistu sagatavošanā. Latviešu žurnālistika pirmo reizi varēja lepoties ar arhaiski pretīgu valodu un pederasta pasaules uztveri. Jau 90.gados latviešu auditorijai tika iesmērēts reti nekaunīgais, vulgārais, īsi domājošais Domburs. Jaunākajā periodā žurnālistiku apkauno reakcionārā neliete Veidemane, literāri un intelektuāli neapdāvinātais Lapsa ar savu sapeistoto apmelojumu ražu kā “biznesu”.

   Profesionālās tumsonības ģenialitātes autors ir Latvijas Radio žurnālists Aidis Tomsons. 2021.gada 25.maijā viņš “Delfos” publicēja “versiju”. Tās nosaukums ir “Viena žurnālista cena”. Teksts ir aizstāvība Minskā aizturētajam baltkrievu kolaboracionistam. Nacionālais nodevējs tiek dēvēts par žurnālistu. Rīgas Aidis aizstāv Minskas kolēģi.

   Bez komentāra atstāsim Aida politisko motivāciju un tendenciozi savirknētos faktus. Viņa teksts ir primitīva laizīšana. Tas ir pats par sevi saprotams un šajā ziņā nekā ģeniāla nav. Cita lieta ir Aida izteikumi par žurnālistiku. Lūk, tie liecina par profesionālās tumsonības ģenialitāti. Pat ne visai gribas ticēt, ka tik mežonīga tumsonība ir sastopama latviešu ideoloģiskajā frontē.

   Aidis raksta: “Nav svarīgi (!?), kā tevi sauc un cik prestižs (!?) ir tavs amats. Runa ir par ietekmi. Un lai arī publiski politiķi un valsts vadītāji nelabprāt runā par žurnālistikas varu un ietekmi, tā ir liela. Tā nav tūlītēja (!?). Tā bieži nav acīmredzama (!?). Sabiedrība lielākoties to neaptver (!?). Arī mēs, žurnālisti, bieži to nenovērtējam (!?) un neapzināmies(!?). Tas tāpēc, ka mediju ietekme nav redzama tūlīt (!?). Tā šķiet sadrumstalota (!?) un reizēm pat izskatās vāja (!?). Taču tā darbojas ilgtermiņā. Un beigās tā atstāj iespaidu uz ikvienu no mums”.

   Vai ir iespējama vēl grandiozāka neizpratne par ideoloģijas, žurnālistikas un masu komunikācijas līdzekļu būtību, misiju, sociālo, politisko, garīgo ietekmi? Kā var teikt, ka mediju satura ietekme “nav tūlītēja”, “bieži nav acīmredzama”, “sabiedrība lielākoties to neaptver”? Kā var teikt “Arī mēs, žurnālisti, bieži to nenovērtējam un neapzināmies”? Vai to saka psihiski vesels cilvēks? Vai Aidis arī no savas laizīšanas negaida nekādu tūlītēju labumu un cer uz labumu ilgtermiņā? Kā ir iespējama tik fundamentāla neizpratne par savu profesiju? Vai Aidis ir uzaudzis un joprojām dzīvo mucā? Kā var tikt pieņemts darbā un strādāt ideoloģiskajā segmentā tik unikāli nekompetents un aprobežots indivīds? Vai turpmāk Rīgā būs sastopami vēl stulbāki izteikumi par žurnālistikas idejisko ietekmi uz cilvēku apziņu?

Skaistuma etalons debilitātes laikmetā

 

 

   Katrā laikmetā ir savs cilvēka skaistuma etalons. To zina ne tikai kulturologi. To zina katrs izglītots cilvēks, kas savā mūžā nelasīja vienīgi grāmatas no obligātās literatūras saraksta. Par vēsturiskajām izmaiņām attieksmē pret cilvēka skaistumu ir prāvs publikāciju skaits. Tajās vislielākā uzmanība tiek pievērsta sievietes skaistumam. Tas ir saprotams. Sievietes skaistums ir milzīga estētiskā vērtība visām tautām un visos laikmetos. Sievietes vienmēr pašas ir to apzinājušās. Ne velti asprātīgā Faina Raņevska jautāja un pati atbildēja: “Kāpēc sievietes tik daudz laika un līdzekļu velta savam ārējam izskatam? Tāpēc ka aklu vīriešu ir daudz mazāk nekā gudru vīriešu”.

   Seno grieķu un romiešu sievietes skaistuma etalons atspoguļojas tēlniecībā. Viduslaiku un jauno laiku sievietes skaistuma etalons ir sastopams galvenokārt glezniecībā. Bija laikmets, kad ideāls ir tas, kas ir fiziski vesels. Rubenss gleznoja laikmetā, kad cieņā bija tuklas sievietes. Bija mazu kājiņu un tieva vidukļa laikmets. Apvērsums bija sievietes bez korsetes. XIX gs. nogalē etalons kļuva romantiskas  dvēseles. Pēc I Pasaules kara sievietes etalonā ieviesās raupjas, cietsirdīgas līnijas.

   Pret cilvēka ķermeni visos laikmetos izturējās kā pret dvēseles futrāri. Tāpēc interesanti ir pavērot kāds sievietēm šis futrālis Latvijā ir debilitātes laikmetā un kārtējās devīzes “Atlaist Saeimu!” laikmetā. To nav grūti izdarīt. Katrs sevi cienošs interneta medijs plašu telpu atvēl sievietēm. Visapjomīgāk tas notiek rubrikās “Izklaide”. Tāda rubrika ir Rīgas katrā lielākajā medijā.

   Ātri var ievērot pašu sieviešu enerģisko iniciatīvu piepildīt rubriku “Izklaide”. Īpaši jaunas dāmas cenšas nonākt dotajā rubrikā un tātad nekaunās kļūt par sabiedrības izklaides subjektu un reizē arī objektu. Publicētās fotogrāfijas liecina par šodienas sievietes skaistuma etalonu. Tas ir etalons ar pamatīgu klonētības devu. Tā vien liekas, ka fotogrāfēta ir viena un tā pati sieviete. Interesanti, ko šodien Rīgā teiktu Raņevskas kundze. Varbūt viņa teiktu, ka debilitātes laikmetā gudru vīriešu vispār nav. Eksistē tikai akli vīrieši, kuri klonēšanu nevar konstatēt. 

 

 

Morālā kastrāta jezuītiskums

 

   2021.gada maijā Latvijā valstiskā godīguma imitācija plivinās ap t.s. būvnieku karteli. “Diena” raksta: “Tā sauktā būvnieku karteļa krimināllieta Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) tika sākta 2018.gadā, lai pārbaudītu, vai būvuzņēmēji tiešām, kā paši apgalvoja ierakstītās sarunās, devuši kukuļus augstām valsts amatpersonām, kas saistītas ar partijām Vienotība, Saskaņa (!?) un Zaļo un zemnieku savienība. KNAB izmeklēšana informāciju par kukuļiem neapstiprināja. LTV raidījums De Facto nosaucis tos, pret kuriem bija aizdomas. Iespējamie naudas saņēmēji: bijušais Valsts prezidents Raimonds Vējonis; agrākā Saeimas priekšsēdētāja un partijas Vienotība līdere Solvita Āboltiņa; bijušais Saeimas deputāts Dzintars Zaķis; partijas Saskaņa priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs (!?), Jūrmalas mērs Gatis Truksnis un Valmieras mērs Jānis Baiks”.

   Naudas saņēmēji visi ir sabiedrībā labi pazīstami godīgi tautas kalpi. Taču šoreiz gribas izcelt Urbanoviču no “Saskaņas”. Par viņu “Dienas” publikācijā lasāms: “Lūk, piemēram, viena saruna Taureņu pirtī: Martinsons: Urbanovičam, b ** ģ, Solvita ir apsolījusi, b ** ģ, apsolījusi naudu, b ** ģ. Un tagad līdz, atkal, b ** ģ, man bija jāiedod vienkārši Urbanovičam nauda, lai viņi nobalsotu airBaltic, lai viņi atturētos. Solvita, b ** ģ, atskrēja pie manīm uz ofisu, b ** ģ! Es saku: “Kas tad nu noticis, b ** ģ? Saruna KNAB deva pamatu uzskatīt, ka, iespējams, kukulis nenoskaidrotā apmērā dots Saskaņas līderim Urbanovičam, lai partija nepiekristu airBaltic pamatkapitāla palielināšanai. Kā redzams no Saeimas balsojuma 2015.gadā, Sakaņa tiešām jautājumā nebalsoja. Urbanovičs šīs aizdomas LTV raidījumam nodēvēja par "murgiem": "Es atvainojos, ja viņiem ir kādas pretenzijas, aizdomas, es ļoti labprāt būtu no viņiem iztaujāts par šo nevis no jums, un jūs man šo laižat pa visu pasauli, kur pat KNAB nav neko pierādījis, atklājis, jūs tagad bazūnējat, ka jums tur bija, un man tagad jātaisnojas. Kā jums nav kauna?" KNAB dokumentā lasāms, ka Urbanovičam par minēto balsojumu birojs ir prasījis, bet viņš noliedzis naudas saņemšanu.”

   Kāpēc šoreiz gribas izcelt Urbanoviču? Tāpēc, ka viņš ir viens no visnelietīgākajiem LKP/VDK nomenklatūras morālajiem kastrātiem. Padomju laikā viņš bija Rēzeknes rajona Komjaunatnes komitejas pirmais sekretārs, bet galvenais — LĻKJS CK pirmais sekretārs. Tātad īpaši uzticams partijas darbinieks. Katrs var internetā izlasīt par viņa skandāliem, alkātību, mahinācijām ar nekustamajiem īpašumiem Rēzeknē, Rīgā. Protams, ar to ir slaveni visi “bijušie”. Taču ne katrs no “bijušajiem” spļauj kāpostos, kurus pats priekš sevis ir izaudzējis. Urbanovičs regulāri medijos tēlo kristāltīru godīgu opozicionāru. Bet tā ir dziļa nelietība. Tā nebūtu dziļa nelietība, ja pats dzīvotu godīgi un nebūtu organizētās noziedzības līdzdalībnieks. Urbanovičs tēlo svēto govi arī 2021.gada maijā. Piemēram, “NRA” ir kārtējā viņa jezuītiskā paskvila ar virsrakstu “Valdību patiesībā veido politiskā apvienība "Mums pieder valsts" jeb saīsināti – MPV.LV”.

 

 

Ar pienākuma apziņu bruģējot ceļu uz elli

 

   2021.gada 23.maijā Rīgas mediji ievietoja LETAs sagatavotu plašu tekstu ar virsrakstu: “Tiesībsargs: Saeimai jāizšķiras par viendzimuma partneru (!?) Satversmē garantēto sociālo aizsardzību”. Nesen amatā pārvēlētais (tātad – zinošais, neaizstājamais, uzticamais, cerīgais, gudrais, atbildīgais) tiesībsargs Jansons skaidro: “Saeimai ir jāizšķiras, kāda būs viendzimuma partneru (!?) Satversmē garantētā ekonomiskā un sociālā aizsardzība un atbalsts tiesiskajā regulējumā, pauda tiesībsargs Juris Jansons. Savukārt pēc tam Ministru kabinetam būšot jāveic nepieciešamie grozījumi normatīvajos aktos, nodrošinot, ka tajos noteiktie valsts atbalsta mehānismi ģimenei iekļauj viendzimuma partnerus (!?)”.

   Uzmanība pievēršama tiesībsarga vārdiem “viendzimuma partneri”. Protams, ir domāta viendzimuma būtņu “ģimene”. Nav saprotams, kāpēc kungs lieto debilu formulējumu. Ja ir “viendzimuma partneri”, tad loģiski ir arī “dažāda dzimuma partneri”. Tātad ģimene, sieva un vīrs, ir nevis ģimene, bet partneri. Tātad, teiksim, nācijas tēvs ar sievu ir nevis ģimene, bet partneri. Arī Kariņš ar sienu veido nevis ģimeni, bet ir partneri. Vai abiem valstsvīriem tas patīk? Vai tas patīk sabiedrībai? Tiesībsargs iznīdē jēdzienu “ģimene”. Vai viņš to saprot?

   Tiesībsargs vēl skaidro: “"Šobrīd valsts nodrošina sociālo un ekonomisko aizsardzību laulībā balstītai ģimenei. Ņemot vērā, ka saskaņā ar Latvijas nacionālo tiesisko regulējumu viendzimuma pāriem nav iespējas noslēgt laulību, lai nodrošinātu sociālu un ekonomisku aizsardzību viendzimuma partneru veidotām ģimenēm, ir nepieciešams normatīvā līmenī atzīt dažādu ģimenes formu pastāvēšanu, lai tādējādi padarītu valstij "redzamas" arī tādas ģimenes, kas nav balstītas laulībā, bet faktiski pastāv".

   Odiozi izceļas šāds tiesībsarga skaidrojums: “Vienlaikus tiesībsargs nevarot noliegt, ka šajā jautājumā ir vērojama sabiedrības šķelšanās, ko raksturo konservatīvās (!?) un liberālās (!?) sabiedrības daļas atšķirīgais redzējums par Satversmē ietvertajiem laulības un ģimenes jēdzieniem un likumdevēja pienākumiem šajā sakarā. Neskatoties uz to, tiesībsargs ir gandarīts (!?), ka darbs ir sācies (!?), un cer, ka tuvākajā laikā (!?) visas (!?) ģimenes Latvijā varēs pilnā apmērā baudīt (!?) Satversmē garantēto tiesisko un ekonomisko aizsardzību”.

   Šķelšanās subjekti ir nepareizi nosaukti. Šķelšanās ir starp garīgi veseliem cilvēkiem un garīgi slimiem cilvēkiem. Pareizi ir teikts par “baudīšanu” un “tuvāko laiku”. Satversme tiks izmainīta, likumi tiks pārrakstīti. Par to nav ne mazāko šaubu. Tas tā ir tāpēc, ka tādi jansoni tagad ir liela un agresīva banda, ar pienākuma apziņu un radošu iniciatīvu bruģējot tautas ceļu uz iznīcību. Vai Jansons varēja pastāvēt klusu? Kas lika viņam tā izteikties? Viņš taču varēja mierīgi un klusi sēdēt savā krēslā, bet nevis sabojāt uz mūžīgiem laikiem reputāciju. Galu galā viņš varēja pievērsties cilvēktiesību noziegumiem pandēmijas laikā. Tādā gadījumā tauta viņu atbalstītu un cienītu. Tagad viņu atbalsta vienīgi seksuālās patoloģijas sagrauzti kropļi un amorāli tipi Rīgas pilī, parlamentā, valdībā, Satversmes tiesā u.c.

 

Jaunās mājas ekselencēm

 

   Svētdiena, 2021.gada 22.maijs, sākās ar ļoti priecīgu un sengaidītu informāciju. Valdība beidzot ieslēgusi zaļo gaismu Liepājas cietuma celtniecībai. Tas noteikti būs viens no valstiski stratēģiski svarīgākajiem un nacionāli nozīmīgākajiem celtniecības objektiem latviešu tautas vēsturē. Tautai, kuras miljons kvēli ciena un no sirds atbalsta masveida organizēto noziedzību un tās ekselences, cietums ir tikpat vitāla eksistenciālā nepieciešamība kā gaiss. Diemžēl cietuma celtniecības projekts piedzīvoja ilgas mocības. Projekts bija spiests mocīties vairākus gadus, jo organizētās noziedzības ekselences cietuma celtniecību kaut kādu kosmisko traucējumu dēļ neiesaistīja valsts budžeta godīgā sadalīšanā. Liepājas cietuma projekts kārtējo reizi valdībā tika kutināts 2017.gadā. Toreiz sacerēju pamfletu par latviešu debilākā politiskā izgarojuma “par-politikas” dzemdētāju Pavļutu. Pamflets saucas “Šķaudītājs”. Lūk, fragments no tā sakarā ar izsludināto atklāto starptautisko iepirkumu jaunā Liepājas cietuma būvniecībai: “Doties uz MK pie premjerminstra* Danielu Pavļutu pamudināja valdības atteikšanās būvēt Liepājas cietumu. Tas nebija vienkāršs jautājums no Daniela Pavļuta partijas-kustības viedokļa. Kopš 2017.gada 26.augusta Daniels Pavļuts rūpējas vienīgi par savu partiju-kustību. Liepājas cietuma celtniecība kardināli attiecas uz viņa politisko lolojumu. [..] Danielam Pavļutam sākumā nedaudz bija žēl, ka valdošā kliķe atsacījās būvēt Liepājas cietumu. Valdošā kliķe nebija visu līdz galam izrēķinājusi. Ja LR tiks likvidēta krimināli oligarhiskā iekārta, tad valdošā kliķe nonāks zem klajas debess, jo esošajos cietumos visiem vietas nepietiks arī pēc tam, kad tiks likvidēti lielākie nacionālie nodevēji un tautas mantas laupītāji. Ja būtu jaunā Liepājas cietuma, tad kliķes sīkelementiem būtu vismaz jumts virs galvas un nevajadzētu garlaikoties koncentrācijas nometnē uz klaja lauka. Par nelaimi Liepājas cietums nederētu Daniela Pavļuta partijas-kustības biedriem. Viņus neviens negribēs turēt cietumā. Tas būtu bīstami. Priekš viņiem ir vajadzīga cita iestāde. Daniels Pavļuts to savā prātā negaidīti apcerēja sarunas laikā ar Arvilu Ašenradenu par partijas-kustības patstāvīgas deputātu grupas sastādīšanu parlamentā. Viņa partija-kustība skaudri atšķiras no pārējiem politiskajiem formējumiem. Tas ir redzams bez optiskiem palīglīdzekļiem. Daniels Pavļuts premjerministram apzvērēja klusēt. Abi kungi vienojās, ka par unikālo projektu zinās tikai premjerministrs un Daniels Pavļuts. Cits neviens par to nedrīkst uzzināt. Tāpēc Daniels Pavļuts no MK izgāja pa sētas durvīm. Kopš 26. augusta žurnālisti viņam nedeva mieru, un laimes pārņemtais Daniels Pavļuts baidījās izpļāpāties par unikālo projektu. Daniels Pavļuts premjerministram ierosināja Liepājas cietuma vietā Strenčos ļoti slepeni būvēt jaunu psihoneiroloģisko slimnīcu. Premjers atbalstīja doto priekšlikumu. Unikālā projekta likteni pozitīvi izšķīra divi būtiski momenti. Par tiem klusēja gan premjerministrs, gan Daniels Pavļuts. Premjerministram unikālais projekts iepatikās tāpēc, ka Strenči nav tālu no Valmieras. Skaļi par to viņš nebilda. Danielam Pavļutam unikālais projekts ir dārgs tāpēc, ka Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā noteikti ievietos visu viņa partiju-kustību, jo tās psihiskais stāvoklis nav piemērots ieslodzījumam parastā cietumā. Saprotams, par to valdības svētajā kabinetā Daniels Pavļuts klusēja”.**

 

* Toreiz premjers bija Valmieras grāmatvedis.

**Skat.: http://sisenipamfletucikls.blogspot.com/2017/09/skauditajs.html.

 

Aktuālā senā kaite

 

   Nākas saprast vienu ļoti būtisku izpausmi. Kamēr pastāvēs objektīva prasība “Atlaist Saeimu!” kopā ar aicinājumu nācijas tēvam atstāt Rīgas pili un Latviju, kamēr valdība murgos par “583 darāmajiem darbiem” un premjers būs pilnīgs muļķis ne tikai savās fotogrāfijās, tikmēr pastāvēs jautājums par tautas kvalitāti un uzvirmos filistru senā kaite taisnoties par tautas nevainību, ko parasti apliecina pašapmierināti un aprobežoti cilvēki ar šauriem, mietpilsoniskiem uzskatiem un liekulīgu rīcību,

   Politikā tautas jēdziens ir viens no pretrunīgākajiem jēdzieniem. Tas ir demagoģijas klasisks elements, un sava veida mitologēma masu apziņā. Herders teica, ka “Tauta ir Dieva domas”. Tiek atzīts, ka tautā ietilpst arī mirušās paaudzes un nākotnes paaudzes. Tāds atzinums ir klajš šarlatānisms. Ne velti galvenie politiski ideoloģiskie kompleksi ļoti rezervēti izturas pret tautas jēdzienu. Marksisms priekšroku dod šķiras jēdzienam. Liberālisms akcentē indivīdus, kuru summu var nosacīti dēvēt par tautu. Mūsdienu demokrātija rūpējas par minoritātēm un pret tautu izturas kā pret minoritāšu apspiedēju un etniskā totalitārisma avotu. Speciālajā literatūrā ir assi kritizēta prakse konstitūcijās ierakstīt tautu kā valsts suverēnu. Tāda rīcība ir izpatikšana masām, manipulatīvs paņēmiens un principā nekad reāli neeksistē, bet ir nevajadzīgu idejisko kolīziju iegansts. Atruna politiķi ir vainīgi, bet tauta ir nevainīga ir viena no odiozākajām atrunām neattīstītā politiskajā apziņā. Atrunas odiozumu kāpina fakts, ka politiķus praktiski deleģē tauta, bet nevis Pēteris debesīs, Putins, krievi, latviešu jaunie draugi hotentoti. Aizbildināšanās ar tautas nevainību ir tipiska izvairīšanās no atbildības. 2018.gada 6.oktobrī par 13.Saeimu nobalsoja 844925 vēlētāji. Sanāk, ka šis kopums (citiem vārdiem, tauta) nav ne pie kā vainīgs un Latvijā debilitātes laikmets sākās, sacīsim moderni, klimata sasilšanas rezultātā... 

 

 

Mazohisma potenciāls

 

   Nācijas tēvam (citā godpilnā apzīmējumā Kvazi-Cicero) piemīt mazohisma potenciāls. Tā ir šīs būtnes liela vērtība. Varbūt pati lielākā viņa vērtība. Protams, pseidointelektuālisma cienītāji par nācijas tēva lielāko vērtību uzskata viņa seklo un manierīgi pretenciozo vāvuļošanu, tēlojot gudru un dziļi domājošu intelektuāli. Savukārt nelietības fani (to skaits latviešu inteliģencē ir milzīgs) par nācijas tēva lielāko vērtību atzīst viņa nelietīgo melošanu par savu biogrāfiju, izglītību, Latvijas Republikas “atjaunošanu”, Latvijas vēsturi utt. Taču būs arī tādi pilsoņi, kuri priekšroku dos nācijas tēva mazohisma potenciālam.

   Nepieciešami daži paskaidrojumi. Runa nav par mazohismu kā seksuālo anomāliju, kur persona gūst apmierinājumu, izjuzdams sāpes vai pazemojumu. Tādā nozīmē jēdzienu “mazohisms” lieto zinātnē. Sarunvalodā vārdu “mazohisms” lieto savādākā nozīmē. Ikdienas dzīvē par mazohismu dēvē brīvprātīgu darbību, kas sagādā garīgas mocības. Cilvēks pats sevi apzināti moka. Viņš nespēj to nedarīt. Viņš ļoti labi saprot, ka rīkojas aplami. Taču viņš nespēj atrauties no mocības objekta. Viņš, piemēram, nespēj neskatīties uz to, kas sagādā riebumu, kāpina pretīgumu, šausmīgi atbaida.

   Nācijas tēva mazohisma potenciāls ir viņa fotogrāfijās. No tām nav iespējams atrauties. Katra tikšanās ar nācijas tēva fotogrāfiju izvēršas mazohisma procesā. Tas ir tipisks mazohisma sadzīves variants. Saprotams, nav izslēgts arī zinātniskais variants. Mūrniecei, Zālītei, Dagmārbeitnerei un vēl kādai šerpai latviešu stulbai tantei nācijas tēva fotogrāfijas var būt objekts mazohisma zinātniskajā variantā. Taču pašlaik runa nav par zinātni, bet runa ir par nācijas tēva mazohisma potenciālu tautas ikdienā.