Globālisma terminoloģiskais iesaiņojums

 

   Par globālismu sarkastiski dēvē Rietumu lielburžuāzijas, pasaules valdnieku, naudas saimnieku komandēto ideoloģisko sludinātāju un politiskās varas klerku atklāti un uzbāzīgi propagandēto vienpolāro pasauli, kad Zemes valdnieks ir ASV. Ja jēdziens “globalizācija” apliecina reālus globālus procesus uz planētas, tad jēdziens “globālisms” (..isms) tika nesen izvēlēts, lai apliecinātu virtuālas hipertrofētas ambīcijas Rietumu lielburžuāzijā pēc sociālisma sistēmas sagraušanas Eiropā XX gs. beigās. Pret globālismu ir jāizturas tāpat kā pret postmodernismu un neoliberālismu – abiem tradicionālajiem Rietumu civilizācijas norieta un eiropeīdu rases degradācijas un deģenerācijas dzinējspēkiem. Tagad ir trīs postoši spēki – postmodernisms, neoliberālisms un globālisms.

   Sarunā par globālismu nākas izmantot daudzus smalkus jēdzienus. Bez tiem nevar iztikt, ja vēlamies atklāt globālisma sejas visus vaibstus un šo sociāli politisko monstru raksturot maksimāli niansēti. Globālisms faktiski ir desubstancializācija – objektīvās realitātes, substances, lietu būtības, tā, kas ir pamatā un patstāvīgs, ignorēšana. Tiek ignorēta reālā situācija uz planētas, jo vienpolārās pasaules kārtību vēlas tikai vienas zemes elite, kura pati sevī ir iedvesmojusi misiju glābt cilvēci. Globālisms katrā ziņā ir zināma politiski teorētiskā, metodoloģiskā, stratēģiskā, ideoloģiskā, ģeopolitiskā transgresija (pāreja), kurai pavēra ceļu kapitālisma konkurenta sociālisma nāve Rietumu civilizācijā. Globālisms noteikti būs transitīvs (pārejošs) notikums un vēsturisks pārpratums alternatīvu paradigmu meklējumos cilvēces turpmākai dzīvei. Globālisma apoloģēti, acīmredzot paši nemanot, ir iebriduši vienpusīgi (himēriski) traktētā hilozoismā – filosofiskā mācībā, kuras centrā ir pieņēmums, ka justspēja, domātspēja un dzīvums piemīt visu veidu matērijai. Globālisma apoloģēti liek saprast, ka justspēja, domātspēja un dzīvums piemīt tikai amerikāņu elitei, tāpēc tā ir tiesīga valdīt uz Zemes. Globālisms ir eksplicīta (atklāti izteikta) eksplikācija (paskaidrojums). Par globālismu un tā vitālo nepieciešamību atklāti raksta Rietumu civilizācijas zinātnieki, eksperti, žurnālisti, publicisti. Viņi nekaunās par sacerēto naratīvu – tekstu globālisma himnai. Globālisma ideologi liek saprast, ka jebkura vēršanās pret globālismu ir penitenciāra (saistīta ar sodu) rīcība. Taču visus iebiedēt nav izdevies. Ārzemēs globālisma kritiķi ir izveidojuši antoloģijas no globālisma fanu kaismīgajiem tekstiem. Tādas antoloģijas ir sava veida pieminekļi Rietumu civilizācijas norieta un eiropeīdu rases degradācijas un deģenerācijas veicinātājiem un slavētājiem. Globālisms sevi neuzskata par distopisku (antiutopisku) scenāriju, kaut gan globālisma pašapziņā nav pārliecības par savu utopiskumu. Eksistē pārliecība par globālismu kā vienīgi pareizo cilvēces dzīves kārtību. Globālismam drīzāk utopija ir norāde par pasaules neviendabīgumu – pasaules kreatīvo heterogēniskumu. Globālismam pasaules neviendabīgums nav vērtība. Globālismam vērtība ir tikai homogēniskums – pasaules viendabīgums. Globālisms cenšas diskreditēt jebkuru mēģinājumu aizstāvēt nepieciešamību saglabāt pasaulē sastopamo atšķirību kvalitatīvo intensitāti. Globālisms negrib dzirdēt, ka atšķirību vitalitāte ir nākotnes pamats, jo bezvariantīva nākotne ir tagadnes turpinājums ar tagadnes lielākajiem dārgumiem – degradāciju un deģenerāciju sintezē ar novecošanu un izmiršanu. Globālisms attaisnotos, ja cilvēce būtu daļa no kaut kā liela vai cilvēce vēlētos kompakti būt locekle kādā civilizāciju konfederācijā. Globālisms attaisnotos arī tad, ja cilvēce vēlētos saplūst ar kādu pārdabisku spēku, par ko lasāms fantastikā. Taču tā nav. Vēlēšanās būt locekle vai vēlēšanās saplūst katrā ziņā būtu atkarīga no saprāta. Tādu vēlēšanos nebūtu iespējams realizēt bez saprāta. Tātad bez tā, kas tagad manāmi pietrūkst Rietumu politiskajai elitei. Globālisms pierāda, ka mūsdienās nevis tehnika degradē sociumu (sveiciens Heidegeram), bet gan politika visu degradē. Globālisms kā kropla diskursīvā konstrukcija faktiski ir primitivizēts pozitīvisms (netiek apgrūtināts ar garīgu saturu) un reizē antihumāni orientēts idejiskais mistrojums. Globālisms netieši vēlas cilvēces apziņā iezombēt moderni glamūrīgu hiliasmu – mācību par tūkstošgadu miera valsti, kas iestāsies pēc ASV kronēšanas par pasaules valdnieku.

  

 

                                                                                                                                       

Sociālo granulu drupināšana

 

   “Covid-19” pandēmija ir laba lieta. Tā palīdz analītiski stabilizēt priekšstatu par mūsdienu pasaules dominējošajām tendencēm un to reālajiem mērķiem. Tas, kas pirms pandēmijas bija analītiskās intuīcijas un nedrošu prognožu formā, tagad ir kļuvis stabilas pārliecības aplaimots viedoklis.

   “Covid-19” ir transformatīvs notikums. Tātad tāds notikums, kas spēj līdzšinējos procesus pagriezt jebkurā vajadzīgajā virzienā. Transformatīvi notikumi dzīvē ir vajadzīgi. Tie ir vajadzīgi īpaši tad, ja pietrūkst pacietības vērot procesu dabisko gaitu. Cilvēces vēsturē pacietības trūkums ir bieži bijis. Tas attiecas arī uz mūsdienu procesiem. To virzības trajektorija ir pareiza, taču procesi lido pa savu trajektoriju pārāk lēni. Tāpēc gribas visu pasteidzināt. Lai pasteidzinātu, procesus nepieciešams pārņemt savā varā. Un to visefektīvāk var izdarīt ar transformatīva notikuma palīdzību.

   Transformatīvs notikums parasti ir apzināti organizēta provokācija. Gudri un zinoši cilvēki pašlaik nav pārliecināti par “Covid-19” pandēmijas apzināti organizēto izcelsmi. Runa ir par bioloģisko ieroci. Tādus ieročus rada jau sen, taču jau no paša sākuma ir bijušas paniskas bailes tos pielietot. Daudz paniskākas bailes nekā bailes pielietot atomieročus. Acīmredzot “Covid-19” kaut kāda liktenīga misēkļa dēļ izkļuva no laboratorijas. Vīruss ir bīstams. Tas ir godīgi jāatzīst. Pandēmijas ideoloģiskā zooloģiskā dārza entuziasti slēpj no sabiedrības reālo statistiku. “Covid-19” izraisītā mirstība ir 0.1%-0.5% tāpat kā 1957.gada un 1968.gada gripas pandēmijas laikā. ASV, Lielbritānijā, Zviedrijā, Vācijā, Austrijā, Šveicē mirstība tāda pati kā gripas laikā. Mirušo vidējais vecums 80 gadi (swprs.org).

   Tiesa, nedod mieru Ķīnas rīcība. Eksistē viedoklis par Ķīnas apzinātu rīcību. Katrā ziņā histēriskas panikas izraisīšanā cilvēces mērogā Ķīnas ieguldījums ir ļoti pamatīgs. Var teikt – galvenais, rezultatīvākais, izšķirošais. Ķīna pasaules masu komunikācijas telpā intensīvi tiražēja šaušalīgus videomateriālus. Tajos bija redzamas Ķīnas pilsētu pilnīgi tukšās ielas epidēmijas pirmajās dienās. Tādi skati uz cilvēci atstāja fenomenāli biedējošu iespaidu, momentā kļūstot par stresa faktoru. Videomateriāli atstāja daudz nomācošāku iespaidu nekā Hirosimas fotogrāfijas pēc amerikāņu nomestās atombumbas.

   Faktiski transformatīvs notikums spēj ne tikai procesus paātrināt. Transformatīvs notikums paver iespēju procesus papildināt ar atsevišķiem vajadzīgiem elementiem, ko grūti izdarīt procesu dabiskā lidojuma laikā. “Covid-19” laipni pavēra ceļu cilvēku čipizācijai, personu datu bāzu veidošanai un izmantošanai, attālinātai izglītībai, attālinātam darbam, attālinātam valstiskajam menedžmentam, attālinātai medicīnai utt. To visu ieviest dzīvē bez transformatīva notikuma nebūtu bijis viegli pat visdisciplinētākajās tautās, kā arī attīstības ziņā viskārnākajās tautās ar gadsimtiem ilgi iedresētu verdzisko padevību un pielīšanu varai.

   “Covid -19” palīdz pasteidzināt sociālo granulu drupināšanu. Par sociālajām granulām uzdrošinos saukt cilvēkus bez kolektīvās identitātes. Citēju agrāk rakstīto:  “Baltajiem” cilvēkiem tiek atņemta jebkura veida kolektīvā identitāte. Tas nozīmē, ka tiek izskausta cilvēka iespēja būt kopā ar līdzcilvēkiem un balstīties uz viņu kolektīvo domu, palīdzību, atbalstu. Cilvēkam tiek atņemta iespēja būt kopā ar citiem cilvēkiem politiskajos, ideoloģiskajos, filosofiskajos, estētiskajos uzskatos, morāli tikumiskajā pozīcijā u.tml. Respektīvi, cilvēks tiek pilnīgi vientuļi un individuālistiski nostādīts dzīves īstenības priekšā. Tiek sasniegta individualizēšanas maksimālā robeža. Iestājas totāls individuālisms – morāles princips, kā pamatā ir indivīda autonomijas, absolūtas brīvības un absolūtu tiesību atzīšana sabiedrībā, indivīda interešu pretstatīšana sabiedrības interesēm.”

   Sociālās granulas ir jauna tipa proletariāts. Tas tiek formēts jau labu laiku. “Covid-19” pavēra iespēju visu veikt intensīvāk, bez bailēm no pretestības un operatīvi iefiltrējot vajadzīgos akcentus. Piemēram, attālinātu izglītību potenciālajām sociālajām granulām. Jaunā tipa proletariāts būs sociāli, politiski, intelektuāli, tikumiski maksimāli noplicināts, perfekti granulēts, flegmātisks, apātisks biomateriāls bez garīguma, ideālisma, solidaritātes spējām un jebkura veida pilsoniskās aktivitātes gribas.

   Sociālo granulu formēšana ir bezdvēseliska un sadistiska zombēšana, radot sociāli, tikumiski un intelektuāli pilnīgi novājinātu cilvēcisko kontingentu. Tāda atbaidoša kontingenta radīšana ir reāli iespējama. Tam ir ideāli piemēroti kadri. XX gadsimta terminoloģijā izsakoties, tādi kadri ir Rietumu lielburžuāzijā un tās apkalpojošajā personālā. Noskaidrojot “Covid-19” pandēmijas izcelsmi,  Sergeja Kurginjana kolosāli apjomīgajā pētījumā tādi katri tiek saukti vārdā un tiek atmaskota viņu antihumānā būtība, bez jebkādas morālās atbildības vienā mierā gatavojot visbriesmīgākos bioloģiskos ieročus saskaņā ar varas operātoru pasūtījumu. Triljoniem lielā kapitāla vēsturiski ilgā evolūcija, slepenpolicijas vēsturiski ilgā visatļautība un nekontrolētā vara, masu apziņas zombēšanas triumfs medijos ir izauklējis tādus tipus, par kuru domām un darbību sarktu pat Lucifers. Šie tipi sapņo par cilvēka ģenētisko un kibernētisko modifikāciju. “Covid-19” laikā transhumānisma tēma tiek bieži musināta.

  

 

                                                                                                                                       

Zombēšanas modernizācija

    Zombēšana kā zombiju producēšana tehnoloģiski nestāv uz vietas. Zombēšanas tehnoloģiskā modernizācija ir fakts. Šī modernizācija operatīvi izmanto zinātnes sasniegumus cilvēka un sabiedrības izpētē, kā arī, protams, jaunākos risinājumus interneta sociālajos tīklos un mobīlo sakaru tehnikā.

   Tagad populārs ir jēdziens “informācijas karš”, kas risinās starp dažādām sabiedrības grupām, starp valstīm ar atšķirīgu sociāli politisko iekārtu, kā arī starp civilizācijām. Informācijas kara galvenais iegansts ir filosofisko, politisko, ekonomisko, ģeopolitisko interešu nesaderība stratēģiskā līmenī, konfrontācijas katrai pusei cenšoties pierādīt savas idejiskās pozīcijas pareizību un pretinieka idejiskās pozīcijas nevērtību, kroplību, bezperspektivitāti u.tml.

   Lakoniski sakot, informācijas kara pamatā ir cilvēces vēsturē sen labi pazīstamā zombēšana, lai pārvaldītu cilvēku apziņu un panāktu nevēlamu uzskatu eroziju. Jēdziens “informācijas karš” faktiski ir tikai modīgs apzīmējums sen pazīstamai darbībai.

   Kas ir zombijs? Zombijs ir cilvēks, kas ar savu pasivitāti, rakstura trūkumu un mehānisku uzvedību atgādina atdzīvinātu mironi. Tas ir sens salīdzinājums. Mūsdienās ir pieņemts zombiju salīdzināt ar cilvēku, kas ar narkotikām, hipnozi, speciāli veidotu informācijas saturu un formu ir padarīts par citu gribas aklu izpildītāju. Informācijas karā panākumus gūst tā puse, kura visefektīvāk prot nozombēt pretinieka cilvēciskos resursus. Ja vēl nesen zombēšana netika saistīta ar fizisko iznīcināšanu, tad tagad nākas tikties ar tādām zombēšanas tehnoloģijām, kuras spēj ne tikai manipulatīvi apdullināt cilvēkus, bet arī novest viņus līdz nāvei. “Covid-19” ir viens no galvenajiem tāda letāla panākuma ģenerētājiem. Ne velti publicistikā funkcionē tādi apzīmējumi kā “kovidterorisms”, “kovidpsihoze”, “kovidapdraudētība”, “psihopandēmija”, “kovidsātanisms” u.c.

   Zombēšanas tehnoloģiskajā arsenālā tagad ir trīs krājumi.

   Pirmajā krājumā ietilpst klasiskā aģitācija un propaganda, kas tagad plaši izmanto ne tikai TV, presi, radio, bet arī interneta resursus. Aģitācijas un propagandas mērķis ir vēsturiski tradicionālais – izmainīt domāšanu, pārliecību, priekšstatus.

   Otrajā krājumā ietilpst tādi relatīvi moderni kaujas ieroči kā biheiviorisma psiholoģija, personu datu bāze, interfeisi uzvedības vadīšanai. Šī krājuma mērķis ir cilvēku instinkti, paradumi, stereotipi. Ne velti šajā krājumā ir tāda smalka sfēra kā biheiviorisma psiholoģija. Tas ir psiholoģijas virziens, kas par galveno pētniecības objektu uzskata nevis apziņu, bet gan ārējos kairekļus un reakciju uz tiem.

   Trešais krājums ir vismodernākais un arī visbriesmīgākais. Šajā krājumā greznojas vīrusu ieroči, un šī krājuma atsevišķu norobežošanu zombēšanas tehnoloģiskajā arsenālā lika veikt dārgais “Covid-19”. Šis krājums veic psihosomātisku uzbrukumu cilvēkiem. Cilvēki ir tā veidoti, ka viņiem ir gan psihiski, gan somātiski (ķermeniski) komponenti. Tagad ir lieliski izprasta viena perspektīva iespēja. Proti, bojājoši iedarbojoties uz psihiku, var bojāt arī fizisko veselību; savukārt bojājoši iedarbojoties uz fizisko veselību, var bojāt arī psihisko veselību.

   Par “Covid-19” nelabvēlīgo ietekmi uz veselajiem cilvēkiem jau ir plaša speciālā literatūra un statistika. “Covid-19” aizsegā politiskās varas pieņemtie absurdie rīkojumi un likumi pret veselajiem cilvēkiem ir graujoši ietekmējuši viņu apziņu, izraisot depresiju, fobijas un arī nāvi. Garīguma epidemoloģijas speciālisti ārzemēs par to drosmīgi raksta, jo 2020.gada mirstības statistikā nav tikai “Covid-19”, tā teikt, tiešie upuri. Pārējo mirušo statistikā liels skaits (30%) ir “kovidpsihozes” izraisītā stresa upuri – panikas, baiļu, izolācijas upuri.

 

              

Kāpēc tā notiek?

 

 

   “Balto” cilvēku morāli tikumiskās rīcības, racionāli saprātīgās domātgribas, darbības, uzvedības un komunikācijas straujā lejupslīde kaut kādā anticilvēciskā (postcilvēciskā) un pilnīgi nesaprātīgā (debilā) formā ir acīmredzama nelaime. Tai faktoloģisko piemēru netrūkst, un tos nav grūti analītiski fiksēt. Cita lieta ir atbilde uz jautājumu “Kāpēc tā notiek?”. “Balto” cilvēku degradācijas un deģenerācijas iemesls joprojām saglabājas kā līdz galam neatrisināta problēma, kaut gan vairāk vai mazāk patiesas un ticamas atbildes ir sastopamas.

   Globālo sociālo problēmu analītiķi, kuri cilvēku dzīves visus procesus izskaidro ar demogrāfisko faktoru (atkarību no iedzīvotāju skaita), atbildē uz doto jautājumu centrā izvirza eiropeīdu rases novecošanu un izmiršanu. Planetārās demogrāfiskās pārejas laikā (1960-2050) “baltās” rases apjoms neglābjami samazinās. Tas atsaucas uz eiropeīdu apziņu. Eiropeīdi zaudē pašcieņu un pašvērtību. Viņi apzinās savu bezizejas stāvokli. Viņiem vairs nav nekādas nākotnes. Viņu vadošā loma cilvēcē izzūd, un viņi nonāk cilvēces perifērijā kā tikai viena desmitā daļa no Homo sapiens kontingenta. Tāda nožēlojama perspektīva stimulē nolaidību morāli tikumiskajā jomā, atmetot visas tradicionālās vērtības un normas. “Baltie” cilvēki ir sākuši dzīvot tikai tagadnei, rūpējoties vienīgi par fizioloģisko komfortu un necenšoties saglabāt racionāli saprātīgu pieeju nevienā īstenības segmentā.

   Taču speciālajā literatūrā ir sastopamas arī citas atbildes uz jautājumu “Kāpēc tā notiek?”. Tā, piemēram, ir sastopama atbilde par kolektīvās identitātes likvidēšanu. “Baltajiem” cilvēkiem tiek atņemta jebkura veida kolektīvā identitāte. Tas nozīmē, ka tiek izskausta cilvēka iespēja būt kopā ar līdzcilvēkiem un balstīties uz viņu kolektīvo domu, palīdzību, atbalstu. Cilvēkam tiek atņemta iespēja būt kopā ar citiem cilvēkiem politiskajos, ideoloģiskajos, filosofiskajos, estētiskajos uzskatos, morāli tikumiskajā pozīcijā u.tml. Respektīvi, cilvēks tiek pilnīgi vientuļi un individuālistiski nostādīts dzīves īstenības priekšā. Tiek sasniegta individualizēšanas maksimālā robeža. Iestājas totāls individuālisms – morāles princips, kā pamatā ir indivīda autonomijas, absolūtas brīvības un absolūtu tiesību atzīšana sabiedrībā, indivīda interešu pretstatīšana sabiedrības interesēm.

   Tik tikko minētās atbildes autori kolektīvās identitātes likvidēšanā saskata zināmu vēsturisko pēctecību. Vispirms cilvēkam atņēma reliģisko kolektīvo identitāti. Ateists vairs nebija kopā ar baznīcas draudzi. Pēc tam cilvēkam atņēma šķirisko, ekonomisko, nacionālo kolektīvo identitāti. Piemēram, aktīvi propagandētā kosmopolītisma ideoloģija noraida nacionālu patstāvību un suverenitāti, sludina vienaldzīgu izturēšanos pret dzimteni, nacionālo kultūru un tās tradīcijām. Neoliberālisma, postmodernisma un globālisma laikmetā no XX gs. beigām “baltajam” cilvēkam sāka atņemt viņa kolektīvo vienotību ar citiem cilvēkiem no dzimuma viedokļa. No aizvadītā gadsimta 90.gadiem Rietumu civilizācijā agresīvi izvērtās t.s. gendera politika. Tās odiozākais panākums ir valstu valdību lēmums dokumentos nenorādīt cilvēka dzimumu. Tā vēlas rīkoties Nīderlande no 2024.gada.

   Nākas novērot, ka cilvēks pamatīgi izmainās bez kolektīvās identitātes. Radikāli izmainās viņa tikumiskā stāja, domāšanas veids, dzīves uztveres dziļums, vērtības un normas. Radikāli izmainās arī viņa priekšstati par sevi un savu vietu pasaulē. Tās ir izmaiņas, kuras nākas apzīmēt ar vārdiem “degradācija” un “deģenerācija”. Taču pats bez kolektīvās identitātes eksistējošais cilvēks (postcilvēks) tā neuzskata. Viņa uzskati par sevi un pasauli ir “jauna normālība”, kā tagad ir pieņemts sarkastiski teikt par “baltās” rases norietā sasniegto drūmo pakāpi.

   

 

 

 

 

 

Kovidmonstru imperiālisms

 

   2020.gada 30.septembrī plkst. 9.43 FB kontā ievietoju šādu tekstu: “Maskas kļūst Rietumu civilizācijas bojāejas laikmeta kariķējošs vizuālais simbols, kad politiskās elites idiotiski uzkurinātās psihozes pārņemti principā veseli cilvēki rīkojas debili un paši sevi padara smieklīgus. Šī fotogrāfija var izraisīt vienīgi sarkastiskus (dzēlīgi izsmejošus) smieklus.” Tekstu papildināja fotogrāfija. Tajā redzams LR valsts prezidents, Francijas valsts prezidents un viņu sievas. Viņi pozē ar masku. Līdz 2020.gada 6.oktobrim plkst. 6.00 šo materiālu no mana FB konta bija pārkopējuši 693 cilvēki.

   Faktiski dotajos divos teikumos ir vairākas aplamības (fotogrāfijas kontekstā). Pirmkārt, abi valsts prezidenti ietilpst Rietumu politiskajā elitē. Viņi paši ir kovidpsihozes uzkurinātāji, bet nevis upuri. Viņi žurnālistiem pozē ar masku, lai vēl vairāk uzkurinātu kovidpsihozi. Otrkārt, abus valsts prezidentus noteikti nevar pieskaitīt veselajiem cilvēkiem, kuri rīkojas debili. Abi valsts prezidenti nerīkojas debili. Viņi rīkojas ideoloģiski mērķtiecīgi un pilnā mērā saprātīgi. Treškārt, abi valsts prezidenti paši sevi nepadara smieklīgus. Gluži pretēji! Viņi lepojas ar savu rīcību. Viņi ir pārliecināti par savas rīcības pozitīvo vērtējumu sabiedrībā.

   Saprotams, sabiedrības garīgais stāvoklis ir raibs. Sabiedrības viena daļa patiešām atrodas kovidpsihozes varā. Attieksme pret maskām ir dažāda. Tajā skaitā izteikti kritiska, un noteikti ne tikai minētajiem 629 cilvēkiem. Taču Latvijas sabiedrībā atšķirībā no Rietumeiropas valstu sabiedrības neeksistē organizēti masu protesti pret to, ko jāsauc par kovidmonstru imperiālismu. Latvijas sabiedrība Rīgas centrālajos masu medijos netiek informēta par unikālo transformāciju cilvēces mērogā. Daudzi cilvēki acīmredzot neapzinās un neizprot notikumu unikālo vērienu. Proti, cilvēces vēsturē pirmo reizi tiek izolēti nevis slimie cilvēki, bet veselie cilvēki 100% apjomā. Tas ir absurds. Tas ir kaut kas pilnīgi neticams. Taču tam ir konkrēts mērķis. Patiesība ir drausmīga. “Covid-19” aizsegā tiek pārveidota visa cilvēce. Tiekamies ar speciāli organizētu sociālo transformāciju planetārā mērogā. Tā ir izteikti antihumāna transformācija. Tā balstās uz radikālu autoritārismu, visaptverošu totalitārismu. Antihumānajai sociālajai transformācijai ir vairāki veidi (tehnoloģiskie instrumenti). Viens veids ir distances izglītība. Tā tiek ieviesta ne tikai krīzes laikā, bet tiks saglabāta uz visiem laikiem. Kovidmonstri jau ir formulējuši skaistu devīzi “Learning Never Stops”. Kovidmonstri jau ir izveidojuši “Globālo koalīciju izglītībai” no apm. 170 valstu pārstāvjiem, kuri atbalsta izglītības degradāciju. Šausmīgo sociālās tranformācijas procesu izglītībā vada “UNESCO” – kovidmonstru starptautiskā struktūra.

 

 

 

 

 

 

                                                                                                                                       

Neoliberālisma inkvizīcija

 

 

   Rietumu civilizācijā no XX gs. 80.gadiem izplatītais neoliberālisms ir antipods liberālismam, kas kā morāli antropoloģiska pozīcija, socioloģiska teorija, filosofiska mācība, ekonomiska un sociālpolitiska stratēģija radās Rietumeiropā XVII gs. nogalē, tika pamatīgi nostiprināta  XVIII gs. un lielā mērā turpināja valdzināt intelektuāļu prātus līdz pat XX gs. vidum. Liberālisms bija vērsts uz pārstāvniecisku valdīšanu (tauta kā varas suverēns), preses, vārda un ticības brīvību, šķiru privilēģiju atcelšanu, brīvu starptautisko tirdzniecību. Liberālisms aizstāvēja maksimālu indivīda brīvību un neatzina valsts iejaukšanos ekonomiskajās norisēs.

   Liberālisms kā jēdziens ir vienots ar jēdzienu veselu komplektu. Tajā ietilpst tādi jēdzieni kā liberālis, liberalitāte, liberalizēt, liberāls. Par liberāli var dēvēt cilvēku ar liberāliem uzskatiem, liberālisma piekritēju, liberālās partijas biedru. Liberalitāte ir liberāla izturēšanās, liberāls cilvēka raksturs, liberāli uzskati, kā arī pārmērīga iecietība. Liberalizēt nozīmē kaut ko padarīt liberālu vai vēl liberālāku, atceļot ierobežojumus brīvībai, mazinot stingrību un mazinot kontroli. Jēdzienu “liberāls” attiecina uz cilvēku, kurā dominē brīvdomīgums, kurš ir bez aizspriedumiem un ir tāds, kas spēj saprast un respektēt citu domas un jūtas.

   Jēdzienu komplektā ietilpst arī jēdziens “libertīnisms”, kas Rietumu civilizācijā tagad ir ļoti aktuāls. Par libertīnismu dēvē izlaidību, kura ir radusies, pārspīlējot indivīdu brīvību un vēloties atcelt jebkādus ierobežojumus indivīdu brīvībai. No tradicionālo uzskatu viedokļa tas nozīmē izlaidības un izvirtības pieļaušanu.

   Neoliberālisms radās Rietumu civilizācijas norieta apstākļos. Neoliberālisms kļuva postmodernisma partneris. Postmodernisms kā kultūras pagrimuma atribūts Rietumeiropā (galvenokārt Francijā) radās jau XX gs. 60.-70. gados. Ja postmodernisma koncepti pamatā destruktīvi vienmēr un joprojām ir riņķojuši ap garīgo kultūru (mākslu, kultūras mantojumu, masu kultūru), tad neoliberālisma koncepti pamatā riņķo ap sociāli politisko sfēru. Neoliberālismu var uzskatīt par ideoloģiju, kuras mērķis jau no paša sākuma bija vērsties pret sociāldemokrātisko politiku (Rietumeiropā bija izplatīta pēc II Pasaules kara) un cītīgi kalpot finansu kapitālisma ekonomiskajam un politiskajam modelim. Pēc sociālisma sistēmas sagraušanas neoliberālismu sāka papildināt globālisms, kā var dēvēt ASV vienpolārās pasaules argumentāciju un praksi. Savukārt visjaunākajā periodā (XXI gs. 10.gados, īpaši 2020.g.) neoliberālisms ir sācis funkcionēt kā sava veida inkvizīcija – ļoti nežēlīga antiliberāla rīcība. Tam ir dziļi sakņoti un savstarpēji vienoti iemesli.

   Pirmkārt, kapitālisma ekonomiskā krīze no 2008.gada. Otrkārt, ASV un Ķīnas konfrontācija par vadošo lomu uz Zemes. Treškārt, “baltās” rases politiskās elites neadekvātums, kas ir nonācis līdz, tā teikt, cilvēciskās civilizācijas un anticilvēciskās civilizācijas cīņai uz dzīvību un nāvi. Spilgtākais piemērs ir ASV politiskās elites cilvēciski neadekvātās izdarības sakarā ar valsts prezidenta vēlēšanām 2020.gada novembra sākumā, kā arī kovidpsihozes uzkurināšana, kas vispār asociējas ar pamatīgu psihisko traumētību.

   Spilgts piemērs ir arī Rietumu nepārtrauktā Krievijas vajāšana. Izrādās, Rietumu politiskajai elitei savas pozīcijas konstruēšanai ir vajadzīgs ienaidnieks. Rietumu politiskā elite nespēj neko konstruktīvu izstrādāt bez ienaidnieka publiskās fiksēšanas un ienaidnieka nemitīgās gānīšanas. Rietumu valstīs tagad politiskās idejas, koncepcijas, deklarācijas tiek aizstātas ar inkvizīcijas taktiku un stratēģiju. Viens no šīs taktikas un stratēģijas populārākajiem instrumentiem ir fenomens vārdā “sankcijas”. Sankciju noteikšana valstīm, valsts darbiniekiem, biznesmeņiem, politiķiem Rietumos ir kļuvusi izteikta psihiskā mānija.

   Visjaunākajā periodā neoliberālisms ir kļuvis ne tikai sava veida inkvizīcija, bet arī politiski neskaidrs veidojums. Rietumu politiskās elites darbībā teorētiski politiskais aspekts ir tikpat kā izzudis. Neoliberālisma mutācija ir novirzījusies sadzīves, patērēšanas, individuālisma, varas ambīciju, homoseksuālisma fragmentārajā subpolitikā. Pret neoliberālismu ir grūti idejiski cīnīties, jo nav idejiski politiskās konsekvences un idejiski politiskā satura (principu, programmu, teoriju, stratēģiju), kam varētu oponēt.

   2020.gadā neoliberālisma inkvizīcija ieguva sevišķi nepatīkamu veidu, sākot ierobežot interneta sociālo tīklu izmantošanu. ASV “anticilvēciskā civilizācija” un, protams, arī planetārās valdīšanas kārā ASV “cilvēciskā civilizācija” izmanto monopolo stāvokli interneta komunikācijā. ASV reāli ir interneta diskursa tehnoloģiskais saimnieks, tāpēc var viegli kļūt par “domas policiju”, iznīcinot citādi domājošos. Saprotams, “domas policija” visagresīvāk vēršas pret nepaklausīgo Krieviju, kas vēl nav pilnā mērā ievilkta postmodernisma un neoliberālisma atvarā.  

 

 

 

 

 

Kārtējais cinisms

 

2020.gada septembra beigās Francijas prezidenta Latvijas vizītes programmā bija piedalīšanās diskusijā par demokrātiju digitālajā laikmetā. Nav vajadzīgs atgādināt par normālo cilvēku sarkastisko attieksmi pret demokrātiju senāk un tagad. Tāpat nav vērts komentēt pašmāju muļķīša pederastu nācijas tēva diskusijā teikto, ka “kopš soctīklu ieviešanas demokrātija kļuvusi ievainojamāka (!?)”. Interesantāk ir pievērst uzmanību Latvijas pārstāvjiem diskusijā – mūsu demokrātijas korifejiem un mūsu digitālā laikmeta korifejiem. Redzam, kurus Rīgas pils pietaisītāji ir pielaiduši tikties ar dārgo viesi. Internetā par viņiem ir ievietota šāda informācija: “Diskusijas dalībnieki - NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts, fonda atvērtai sabiedrībai DOTS izpilddirektore un sarunu festivāla LAMPA direktore Ieva Morica, domnīcas “Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS” direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka, Latvijas jauniešu delegāte ANO Natālija Knipše –, kā arī diskusijas vadītājs žurnālists Edijs Bošs.” Tātad tiekamies ar “sorosistiem”, “lampas” ūdensgalvām, tiekamies ar profesionāliem laizītājiem, profesionāliem kolaboracionistiem, profesionāliem šarlatāniem. Un tas nekas, ka šie tipi sen ir atmaskoti un viņu nacionāli nodevīgā darbība ir sabiedrībai labi zināma. Taču pederastu nācijas tēvam par to ir tikai “nospļauties”. Viņa ciniskā attieksme pret sabiedrību atkal ir guvusi skaistu apliecinājumu. Diskusijā lieliski iederējās "digitālās demokrātijas" praktiķis - latviešu slavenākais influencieris, denuncēšanas un stučīšanas lielmeistars pederastu nācijas tēva lielākais labvēlis necilvēks Lapsa Lato Vito Hodo Endo Leo Gauno. Viņš ir lieliski apguvis prasmi taisīt biznesu ar līdztautiešu anonīmu apmelošanu, denuncēšanu un necenzētu vārdu lietošanu savā naudas kāstuvē "Pietiek". Viens ir slikti rīkoties ideoloģiskā nolūkā. Pavisam kaut kas cits ir slikti rīkoties naudas dēļ. Nedomāju, ka ir pārāk daudz tādu interneta veidojumu, kuru mērķis ir gūt peļņu ar speciāli organizētiem meliem un pie tam anonīmiem meliem. "Pietiek" dominē autors vārdā "Pietiek lasītājs". Tas var būt pats Lapsa, kā arī kāds cits, kurš vēlas nomelnot darba biedru, priekšniecību, kaimiņu, biznesa partneri utt. Lapsam ļoti nepatika izlasīt e-vēstulē, ka viņš Latvijā ir vislielākais "stučītājs". Kā zināms, viņa "sapeistotās" grāmatas ir peļņas avots. Tādu tipu noteiki varēja parādīt Francijas prezidentam kā radošuma lielvalsts digitālās demokrātijas ekselenci.