“Balto” cilvēku
morāli tikumiskās rīcības, racionāli saprātīgās domātgribas, darbības,
uzvedības un komunikācijas straujā lejupslīde kaut kādā anticilvēciskā
(postcilvēciskā) un pilnīgi nesaprātīgā (debilā) formā ir acīmredzama nelaime.
Tai faktoloģisko piemēru netrūkst, un tos nav grūti analītiski fiksēt. Cita
lieta ir atbilde uz jautājumu “Kāpēc tā notiek?”. “Balto” cilvēku degradācijas
un deģenerācijas iemesls joprojām saglabājas kā līdz galam neatrisināta
problēma, kaut gan vairāk vai mazāk patiesas un ticamas atbildes ir sastopamas.
Globālo sociālo
problēmu analītiķi, kuri cilvēku dzīves visus procesus izskaidro ar demogrāfisko
faktoru (atkarību no iedzīvotāju skaita), atbildē uz doto jautājumu centrā izvirza
eiropeīdu rases novecošanu un izmiršanu. Planetārās demogrāfiskās pārejas laikā
(1960-2050) “baltās” rases apjoms neglābjami samazinās. Tas atsaucas uz
eiropeīdu apziņu. Eiropeīdi zaudē pašcieņu un pašvērtību. Viņi apzinās savu
bezizejas stāvokli. Viņiem vairs nav nekādas nākotnes. Viņu vadošā loma cilvēcē
izzūd, un viņi nonāk cilvēces perifērijā kā tikai viena desmitā daļa no Homo
sapiens kontingenta. Tāda nožēlojama perspektīva stimulē nolaidību morāli
tikumiskajā jomā, atmetot visas tradicionālās vērtības un normas. “Baltie”
cilvēki ir sākuši dzīvot tikai tagadnei, rūpējoties vienīgi par fizioloģisko
komfortu un necenšoties saglabāt racionāli saprātīgu pieeju nevienā īstenības
segmentā.
Taču speciālajā
literatūrā ir sastopamas arī citas atbildes uz jautājumu “Kāpēc tā notiek?”.
Tā, piemēram, ir sastopama atbilde par kolektīvās identitātes likvidēšanu. “Baltajiem”
cilvēkiem tiek atņemta jebkura veida kolektīvā identitāte. Tas nozīmē, ka tiek
izskausta cilvēka iespēja būt kopā ar līdzcilvēkiem un balstīties uz viņu
kolektīvo domu, palīdzību, atbalstu. Cilvēkam tiek atņemta iespēja būt kopā ar
citiem cilvēkiem politiskajos, ideoloģiskajos, filosofiskajos, estētiskajos
uzskatos, morāli tikumiskajā pozīcijā u.tml. Respektīvi, cilvēks tiek pilnīgi
vientuļi un individuālistiski nostādīts dzīves īstenības priekšā. Tiek
sasniegta individualizēšanas maksimālā robeža. Iestājas totāls individuālisms –
morāles princips, kā pamatā ir indivīda autonomijas, absolūtas brīvības un
absolūtu tiesību atzīšana sabiedrībā, indivīda interešu pretstatīšana
sabiedrības interesēm.
Tik tikko minētās
atbildes autori kolektīvās identitātes likvidēšanā saskata zināmu vēsturisko
pēctecību. Vispirms cilvēkam atņēma reliģisko kolektīvo identitāti. Ateists
vairs nebija kopā ar baznīcas draudzi. Pēc tam cilvēkam atņēma šķirisko,
ekonomisko, nacionālo kolektīvo identitāti. Piemēram, aktīvi propagandētā kosmopolītisma
ideoloģija noraida nacionālu patstāvību un suverenitāti, sludina vienaldzīgu
izturēšanos pret dzimteni, nacionālo kultūru un tās tradīcijām. Neoliberālisma,
postmodernisma un globālisma laikmetā no XX gs. beigām “baltajam” cilvēkam sāka
atņemt viņa kolektīvo vienotību ar citiem cilvēkiem no dzimuma viedokļa. No
aizvadītā gadsimta 90.gadiem Rietumu civilizācijā agresīvi izvērtās t.s. gendera
politika. Tās odiozākais panākums ir valstu valdību lēmums dokumentos nenorādīt
cilvēka dzimumu. Tā vēlas rīkoties Nīderlande no 2024.gada.
Nākas novērot, ka
cilvēks pamatīgi izmainās bez kolektīvās identitātes. Radikāli izmainās viņa
tikumiskā stāja, domāšanas veids, dzīves uztveres dziļums, vērtības un normas.
Radikāli izmainās arī viņa priekšstati par sevi un savu vietu pasaulē. Tās ir
izmaiņas, kuras nākas apzīmēt ar vārdiem “degradācija” un “deģenerācija”. Taču
pats bez kolektīvās identitātes eksistējošais cilvēks (postcilvēks) tā
neuzskata. Viņa uzskati par sevi un pasauli ir “jauna normālība”, kā tagad ir
pieņemts sarkastiski teikt par “baltās” rases norietā sasniegto drūmo pakāpi.
Комментариев нет:
Отправить комментарий