Vēsturisks pagrieziens

2020.gada 29.augusts latviešu tautas dzīvē ir vēsturiska diena. Pederastu uzvara Rīgas domes vēlēšanās noteikti ir jāuzskata par radikālu pagriezienu tautas vēsturiskajā virzībā. Nekādā gadījumā netiekamies ar kaut kādu pārpratumu, kas nekavējoties tiks novērsts. Tiekamies ar tendenci un etniskās evolūcijas stingri izteiktu gribu, kuru pārstāv sociuma liela daļa un pie tam pārstāv sociuma formāli apzinīgākais, vērtīgākais slānis - inteliģence. Pederastu uzvara ir latviešu inteliģences uzvara. Ne tikai Rīga, bet visa Latvija ir atdota pederastiem! 

Jāsamierinās

Dzīves pārmaiņu ātrums ir milzīgs. Tas atsaucas uz dzīves jauno formātu akceptēšanu vai neakceptēšanu. Rietumu civilizācijas (jeb varbūt jau pilnā mērā postcivilizācijas!?) šodienas sabiedrībā (arī latviešu sabiedrībā) ir divas paaudzes, kuras jūtas ļoti labi visā jaunajā, bet ir viena paaudze, kura nevēlas samierināties ar visu jauno, kas šīs paaudzes priekšstatos apliecina visdažādākā veida pagrimumu. Saprotams, ar dzīves jaunajiem formātiem negrib samierināties vecākā paaudze. Toties vidējā paaudze un jaunākā paaudze jūtas morāli, intelektuāli, garīgi komfortabli un tām nav ne ar ko jāsamierinās. Abas paaudzes pat īsti neizprot vecākās paaudzes problēmu – nepieciešamību samierināties. Taču samierināties vajadzēs! Vajadzēs tāpēc, ka sabiedrības vairākums jūtas labi jaunajā dzīves ritmā, kārtībā, normu un vērtību sistēmā. Sabiedrības vairākums ir antropoloģiski organiski piemērots dzīves jauno formātu laikmetā. Turklāt cilvēces vēsturē jau tā ir bijis daudzas reizes, kad sabiedrības viena daļa ir organiski piemērota novitātēm, bet viena daļa ir nemierā ar pārmaiņām. Šajā ziņā ir asprātīgs salīdzinājums. Cēzars varēja sarunāties ar Napoleonu. Franču imperatora laikā Eiropa vēl nebija tik krasi izmainījusies, lai senās Romas diktators neko nesaprastu. Krasās izmaiņas sākās Jaunajos laikos. Izmaiņas ir tik lielas, ka Napoleons nevarētu sarunāties ar angļu karalieni Elizabeti II. Napoleons neko nesaprastu mūsdienu dzīvē. Un tas ir normāli, ka sabiedrības viena daļa tagad neko nesaprot mūsdienu dzīvē. Kā jau minēju, dzīves pārmaiņu ātrums ir milzīgs. Tik milzīgs, ka tagad cilvēciskā norma ir pederasti, dauni, šarlatāni, idioti, zagļi, organizētās noziedzības astoņkāji, politiskās elites muļķi. Viņi jūtas labi! Un ar viņu atrašanos sociālās hierarhijas virsotnē nāksies samierināties.

  

Vēlēšanas un Rīgas elektorāts

   2020.gada augusta beigās bija lasāma tēze: ārkārtas vēlēšanas ir vajadzīgas ne tikai Rīgas domei, bet arī Saeimai. Vai ir kāda cerība, ka latviešu elektorāts neatbalstīs vēl lielākas nevērtības? Vai ir kāda cerība, ka latviešu elektorāts jau pirms vēlēšanām nenories godīgos un gudros kandidātus no "Centra partijas"? Vai ir kādas izredzes, ka netiks izveidotas vēl debilākas kabatas partijas par "Par-politikas" debilo latviešu saietu, "JKP" maniakālo zagļu smirdējumu, "KPV" daunu kopumu? Vai ir kāda ticība, ka ultra nelietis Gobzems ar necilvēku Lapsu un šarlatānu Pļaviņu neizveidos "Neliešu partiju"? Bet galvenais: Vai Saeimas pārvēlēšana ir vissvarīgākais valstiskais uzdevums latviešu tautai? Vai latviešu dzīvē var kaut kas pozitīvi izmainīties, ja nenotiek "tautas revolūcija" un vispirms netiek likvidēts kriminālais kapitālisms ar masveida organizēto noziedzību?

   Obligāti ir jāņem vērā, ka Rīgas elektorāts ir visnevērtīgākais elektorāts Latvijā. Rīgā koncentrējas etnosa daļa ar izteiktu hormonālo pagrimumu, kā sekas ir masveidā sadzimušie dauni, idioti, pederasti, zagļi, mediju muldoņas, augstskolu šarlatāni. Rīgas elektorātam piemīt kvēls suicidālais optimisms, priecājoties par bērnu nedzemdēšanu, par iespēju zagt, apliecināt stulbumu, bet galvenais - "dzīvot kā Eiropā", savā fundamentālajā aprobežotībā nesaprotot, ka "Eiropa" jau no 60.g. beigām dīdās degradācijas un deģenerācijas formātā. Rīgas elektorātā dominē dresēti deģenerāti - valdošās kliķes apkalpojošais birokrātiskais un "akadēmiskais" slānis. Par Rīgas elektorāta kolosālo nevērtību liecina pseidointektuāli glamūrīgās un morāli nelimitētās prostitūtas deleģēšana krēslam Rīgas pilī. Rīgas domes deputātu kandidātu galvenā interese ir budžeta miljarda treknā sile, pie kuras vēlas tikt bastardi, parvēniji, bordāniski iznireļi, Kronosa un Uroborosa tipa tautas bendes. Jebkurā gadījumā ir jāatceras būtiskākais par mūsu "politiķu" specifiku: 1) intelektuālās kapacitātes niecību vai pat neesamību, 2) valstiski profesionālā darba sagatavotības totālo trūkumu, 3) kompradora morāles prioritāti.

Esības parametri (6)

·       Jebkurā laikmetā un tajā skaitā postcivilizācijas laikmetā galvenais personāžs ir smadzenes. Kultūrā (saprotams, tā pastāv arī postcivilizācijā) galvenais tēls ir smadzenes. Smadzenes var funkcionēt adekvāti tās misijai Homo sapiens ķermenī. Taču smadzenes var būt arī slimas – psihiski traumētas. Smadzenes var nemīlēt citu indivīdu smadzenes. Smadzenes var būt funkcionāli pasīvas – nemīlēt jaunas zināšanas un izmantot vecās zināšanas. Smadzenes vienmēr ir “gals un sākums” jebkurā psihiskajā procesā.

·       Kapitālisma viena no vislielākajām nelaimēm ir kļuvusi pretruna starp rūpniecisko kapitālu un finansu kapitālu. Ja sākotnēji kapitālisma ģenerātors bija rūpnieciskais kapitāls, tad mūsdienās tam ir radies agresīvs konkurents – finansu kapitāls.

·       Mistika tradicionāli asociējas ar transcendentālu procesu, saplūstot ar Dievu, kā rezultātā izmainās cilvēka apziņa. Taču Dieva vietā var būt arī kaut kas cits. Tajā skaitā var būt tādas transcendentāli funkcionējošas izpausmes kā vara, nauda, manta, slava. Arī šīs izpausmes mistiskā kontekstā spēj izmainīt cilvēka apziņu.

·       Terorisms nav tikai spridzināšana, slepkavošana. Tagad nākas atzīt, ka terorisms var būt arī masu psihozes izraisīšana, cilvēku masu morālā, garīgā pagrimuma veicināšana, cilvēku masu gribas un pašcieņas likvidēšana. “Covid-19” pandēmija faktiski ir globāla mēroga terorisma akts, unikāli aptverot visu cilvēci.

·       Masu psihozes iemesli mēdz būt šādi: 1) notikumu sablīvējums traucē kritiski domāt un kritiski izvērtēt notikumus; 2) redzot cilvēku jūru, rodas iespaids par šīs jūras rīcības un attieksmes pareizību un nekļūdīgumu; tādā gadījumā masu apziņa deformē individuālo apziņu; indivīds nonāk masu despotiskajā varā; 3) apziņa var būt jau senāk piepildīta ar meliem, kurus izplata varas propaganda; tādā gadījumā masu psihozi stimulē neticība; masu psihoze kļūst ilglaicīgas psihotropiskās apstrādāšanas panākums; tādu uzdevumu parasti realizē mediji.

·       Vācu klasiskajai filosofijai iespējama dažāda un ne tikai pozitīva reputācija. Pret vācu klasisko filosofiju var izturēties kā pret aizspriedumu avotu. Aizspriedumu upuri tic vācu klasiskās filosofijas proponētajam racionālismam, loģikas diktātam, cēlonis-sekas nosacījumiem. Tāda pieeja var traucēt un kropļot attieksmi pret parādībām, kuras nevar un nav vajadzīgs izskaidrot racionālistiski, ar loģikas palīdzību, cēloņa-sekas konstrukcijā.

·       Rietumu civilizācijas norieta viena no spilgtākajām iezīmēm ir brīvības konvertācija fizioloģiskā komfortā un dažādu izpriecu baudīšanā. Brīvība tiek apmainīta pret ķermenisku labsajūtu. Tā tas notiek ar garīgo un morālo brīvību – cilvēciskuma pamatbāzi. Taču arī politiskā brīvība tiek konvertēta. Visbiežāk par labu naudai un mantai, kas ir izplatīta nelaime Eiropā, valstīm atsakoties no suverenitātes. Politiskās brīvības konvertācijas fani ir ne tikai politiskā elite, bet viss attiecīgais sociums ar inteliģenci priekšgalā.

  §  Amerikāņu ideoloģiskā speciālista ieteiktais apzīmējums “mīkstais spēks” noteiktam darbam XXI gs. sākumā specdienestos jau ir rutīna – plašā pieredzē izkopta prasme, veiklība, zināšanas, iemaņas. “Mīkstais spēks” ir efektīvs valstīs bez nacionāli orientētas ideoloģijas, kuras pamatā ir noteikta nacionālā ideja. Visbiežāk nacionāli orientētās ideoloģijas vietā prevalē t.s. naudas ideoloģija, kas ir nomaskēta ar pseidopatriotisku retoriku. Turklāt vulgārā neoliberālisma ideoloģija, kas ir ļoti izplatīta Rietumu civilizācijā tās norieta periodā, legalizē pērkamību, korupciju, oligarhiskumu, organizēto noziedzību, kompradoru nodevību. Politiskā vara un ideoloģiskā vara nonāk bez nodevības imunitātes eksistējošu tipu pārziņā.

§  “Mīkstā spēka” pielietošana bijušās PSRS teritorijā: Krievijā – 1993.g., 2011.g.,  Baltkrievijā – 2006.g., 2010.g., 2020.g., Uzbekistanā – 2005.g., Ukrainā – 2004.g., 2014.g., Grūzijā – 2003.g., Moldovā – 2009.g., Kirgīzijā – 2005.g.  

  

Mantru bezjēdzība

Ar svešvārdu “mantra” (sanskr. mantra – domāšanas līdzeklis) apzīmē vārdu vai skaņu, ko atkārto, lai meditācijā (budismā, hinduismā u.c.) maksimāli koncentrētos. Taču mantras lieto ne tikai reliģiskā tipa meditācijā, bet arī masu pasākumos un masu komunikācijā, politiskajā retorikā un ideoloģiskajā retorikā. Rietumu civilizācijā populāras mantras ir “demokrātija” un “brīvība”. Tās visvairāk lieto Rietumu sabiedrības specifisks slānis. Tas ir slānis, kas sastāv no politiķiem, žurnālistiem, valdošo eliti stutējošiem  zinātniekiem, ekspertiem. T.s. vienkāršā tauta tik tikko minētās mantras arī var izmantot, nonākot masu psihozes varā kādā akcijā, demonstrācijā, mītiņā u.tml. Tā, piemēram, Baltkrievijas valsts prezidenta opozīcijas demonstrācijās “tauta” varēja korī kliegt kādu frāzi ar mantru “demokrātija” vai “brīvība”. Analītiski interesanta ir jaunu mantru lietošana, kas notiek saistībā ar reālajiem apstākļiem. Baltkrievijā tāda mantriskā novitāte kļuva vārds “Уходи”. Tātad mantra bija aicinājums Lukašenko atstāt valsts prezidenta amatu. Taču faktiski mūsdienās mantru lietošana ir bezjēdzīga darbība. Tas attiecas gan uz abām klasiskajām mantrām “demokrātija” un “brīvība”, gan uz baltkrievu jauno mantru. Teiksim, kāda var būt jēga šodienas Latvijā lietot abas klasiskās mantras? Demokrātija vispār jau sen ir jēdziens ar ironisku, sarkastisku semantiku. Neviens normāls cilvēks netic demokrātijas iespējamībai politikā, sociālā taisnīguma jomā. Visiem pieņemamā veidā nemaz nav sacerama demokrātijas definīcija. Katram cilvēkam ir savs ieskats par demokrātiju. Savukārt brīvība arī vairs nav cieņā. Pret brīvību (jeb kura veida) tagad izturās kā pret arhaismu, truismu. Kāda var būt brīvība mantra, piemēram, latviešu sabiedrībā, ja tā no brīvības (proti, politiskās, valstiskās) ar prieku ir atsacījusies par labu dzīvei principā mākslīgi radītā un principā bezjēdzīgā konfederācijā? Baltkrievu jaunā mantra arī ir bezjēdzība, jo neko nepaskaidro par dzīvi bez Lukašenko. Baltkrievu opozīcijai nav priekšstata par turpmāko dzīvi, ja Lukašenko izdotos padzīt. Latviešu valdošās kliķes iejaukšanās Baltkrievijas iekšējās lietās ar mantrām “demokrātija” un “brīvība” ir ultra bezjēdzība, jo pašā Latvijā nav ne smakas no demokrātijas un brīvības.

  

Tautas vislielākā problēma

   2020.gada 25. augustā “NRA.LV” bija lasāms: “Latvijas politikas dienaskārtības virspusē ik pa brīdim iznirst jautājums par tautas vēlētu Valsts prezidentu. Procesā iesaistījusies arī pilsoniskā sabiedrība, kas interneta platformā “Manabalss.lv” jau ilgāku laiku (!?) kopš savākusi (!?) nepieciešamo parakstu skaitu, lai iniciatīva par tautas vēlētu prezidentu nonāktu Saeimā. Taču tas nav noticis – paša iniciatora un platformas vadītāju dēļ. “Es Latvijas tautai uzticos!!! Es negribu uzzināt 2-as dienas pirms prezidenta vēlēšanām jauno kandidātu. Es gribu par to uzzināt vismaz mēnesi iepriekš un izdiskutēt! Es gribu, lai katrs Latvijas pilsonis tieši vēlēšanās varētu ievēlēt Latvijas valsts Prezidentu!!!” iesniedzot savu iniciatīvu “Tautas ievēlēts Latvijas Valsts prezidents”, 2011. gada jūnijā rakstīja iniciatīvas autors Bruno Ozoliņš. Neviens no iesaistītajiem nespēj precīzi pateikt, kad tieši - iespējams pat 2008. gadā ‒ iniciatīva savāca nepieciešamos desmit tūkstošus parakstu, lai to varētu iesniegt Saeimā, taču pirmdien to bija parakstījuši 11,2 tūkstoši balsstiesīgo. Taču iniciatīva joprojām nav gatava pamest “Manabalss.lv” virtuālās telpas.”

   Publikācijā runa ir par tautas vēlētu Valsts prezidentu. Un runa ir par bezjēdzībām šīs problēmas risināšanā.

   Tā ir sena problēma. Tā atkal īpaši aktualizējās sakarā ar morāli, intelektuāli, politiski, profesionāli neadekvātā “nācijas tēva” nonākšanu Rīgas pilī. Par “nācijas tēvu” balsoja tikai 61 parlamenta deputāts. Smieklīgu raksturu ieguva mūsu Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība uz Baltkrievijas notikumu fona. Kā zināms, Baltkrievijā valsts prezidentu ievēlē tauta – pilsoņu elektorāts. Tāpēc smieklīgi (un arī debili) ir pamācīt baltkrievus dzīvot “demokrātiski” tiem, kuri paši var tikai par demokrātiju sapņot Valsts prezidenta vēlēšanās.

   Bet vai dotā problēma ir galvenais latviešu tautai? Vai tā ir vislielākā latviešu tautas problēma?   

   Latviešu tautas vislielākā problēma ir "tautas revolūcija", lai likvidētu kriminālo kapitālismu ar masveida organizētās noziedzības brīvību un antihumanitātes noziegumiem. "Tautas revolūcija" nozīmē politiskās iekārtas maiņu, konstitūcijas un likumdošanas kapitālu rediģēšanu, kad tiek likvidēta dažādu izdzimteņu "kabatas partiju" diktatūra, tiek izveidota tautas interesēm adekvāta politiskā sistēma, vēlēšanu kārtība utt.

   Vai latviešu tauta var praktiski realizēt savu vislielāko problēmu - "tautas revolūciju"? Nevar un nekad nevarēs! Latviešu tautai nav nacionāli vitāla inteliģence, un tāda inteliģence nekad nebūs. "Tautas revolūcija" nevar notikt bez konkrēta un adekvāta ģenerējošā un virzošā spēka, kas var būt tikai inteliģence. Inteliģence politiski izglīto tautu. Inteliģence ideoloģiski formē un vada tautas apziņu. Inteliģence definē tautas vērtības, ideālus, nākotnes mērķus. Inteliģence ir tautas valsts institūtu un visu struktūru kadru bāze un reālais pamats. Tauta bez inteliģences nav tauta, bet pūlis, bars, masa, biomasa u.tml.  

Bezprātīgā zākāšanās

Degradācijas un deģenerācijas laikmetā bezprāts triumfē. Tādā laikmetā sastopama arī bezprātīga zākāšanās. Tiekamies ar bezjēdzīgu, aplamu, debilu, nepamatotu zākāšanos, kas radusies prāta nepietiekamības vai prāta traumētības dēļ. Tādā vispusīgi un dziļi sagandētā sociālā vidē kā latviešu varas inteliģence bezprātīgā zākāšanās uzskatāmi attiecas uz Krievijas prezidentu Putinu. Viņa zākāšana Latvijā notiek katru dienu. Tā vien liekas, ka Rīgas interneta mediji par Putinu kaut ko zākājošu raksta biežāk nekā par latviešu vissvētāko nodarbošanos – organizēto noziedzību (masveida zagšanu). Saprotams, visdullāk Putinu zākā komentāru piekakātāji – latviešu dzērāju un speķi ar speķi ēdošo vecāku garīgi un fiziski infantilās atvases, kuru galvaskausā šļakstoši skalojas čuras. Taču Putinu sistemātiski zākā arī “akadēmiskās ekselences” no universitātēm un dažādiem USA laizošiem pētnieciskajiem izdalījumiem. Tā, piemēram, Putinu zākā Ārpolitikas institūtā iesprūdušais sprūdandris, Austrumeiropas pētniecības centrā ausīs un krāniņā pīrsingotais mārcepurītis. Putinu nekad neaizmirst nozākāt tādi ģeniāli latviešu tautas politiskie influenceri kā kudurandis, zandermāris, ārjansons, mulāpijābs. Protams, bez Putina zākāšanas nevar iztikt LU šarlatāni debilrozenvaldi, skudrulāči u.c. Komentāru piekakātāji, akadēmiskie korifeji, mediju guru nesaprot vienu ļoti vienkāršu lietu! Putins ir nevis jāzākā, bet jāgodina, jānēsā uz rokām, jāuzskata par nācijas tēvu. Nevis tas bezlimita melis un nekauņa, kurš pašlaik (2020.g.augustā) dirn pie bezmaksas ēdiena galda Rīgas pilī, ir latviešu kultūrnācijas īstais nācijas tēvs, bet gan Putins ir latviešu kultūrnācijas īstais nācijas tēvs. Tas tā ir tāpēc, ka Putins ir kriminālā kapitālisma dievs un cerbers. Putins iedvesmo, aprūpē, glāsta, sargā kriminālo kapitālismu ne tikai Krievijā, bet arī Krievijas kriminālā kapitālisma ideālākajā klonā Latvijā. Ja tiks padzīts Putins un viņa vietā nāks īsts nacionālais patriots, tad kriminālais kapitālisms Krievijā tiks likvidēts un Krievijas elite nepacietīs kriminālo kapitālismu arī tas klonā – Latvijā. Ja Latvijā tiek likvidēts kriminālais kapitālisms, tad latviešu kultūrnācijai ir beigas. Latviešu kultūrnācija ir nonākusi tādā līmenī, ka neprot dzīvot bez zagšanas, organizētās noziedzības, noziedzības brīvības. Tāpēc Putinu ir nevis jāzākā, bet silti un mīļi jāapčubina katru dienu, katru stundu, katru minūti. Putins ir latviešu kultūrnācijas eksistēšanas vienīgais garants. Laiks to latviešu ūdensgalvām saprast un  izbeigt bezprātīgo zākāšanos.