Jaunākie burbuļi

 

 

   Pēcpadomju 30 gados kultūrnācijas saudzīgi iznēsātais debilitātes laikmets un tā piedzimšana 2018.gada 6.oktobra Saeimas vēlēšanu rezultātā ir uzskatāma liecība dziļam pagrimumam. Tiekamies ar debilitātes universālismu un debilitātes oriģinalitāti. Universālisms (vispusība) un oriģinalitāte (savdabīgums) ir dinamiskas izpausmes. Tām piemīt neierobežots un bezgalīgs spraigums. Tās naivi ir censties uzskaitīt, fiksēt hronikas formā un beigu beigās iegūt noslēgtu kolekciju. Universālisms un oriģinalitāte nepazīst ierobežojumus, jo eksistē bez jebkāda limita un vienmēr gatavas pārsteigt ar vispusību un savdabīgumu. Tā tas ir tagad Latvijā debilitātes laikmetā, kad politisko procesu enerģija ir debilitātes enerģija un politisko procesu rezultāts tradicionāli ir debils. Par to nedrīkst klusēt. Taču naivi ir censties debilitātes visas izpausmes uzskaitīt un fiksēt hronikas formā. Iespējams vienīgi palepoties ar atsevišķiem piemēriem no piemēru bezgalības.

   2020.gada 17.septembrī sabiedrība tika informēta par debilitātes universālisma un debilitātes oriģinalitātes diviem piemēriem. Sakarā ar Francijas prezidenta vizīti “Delfos” bija skaidrots, ka ”Valsts prezidenta kanceleja ciešā sadarbībā ar Francijas pusi strādā pie "protokola burbuļa" (!?) izveidošanas, kas darbosies Francijas prezidenta Emanuela Makrona vizītes laikā, preses konferencē žurnālistiem sacīja kancelejas vadītājs Andris Teikmanis. Teikmanis pavēstīja, ka "protokola burbulis" paredz, ka, piemēram, nebūs sarokošanās, būs jāvalkā maskas, dokumentus parakstīs katrs ar savu pildspalvu un delegācijas pārvietosies nošķirti.”

   Faktiski diplomātiskā “protokola burbuļa” izstrādātāji paši ir debili “burbuļi”. Vai Rīgas pils "burbuļi" apjēdz kāda latviešu valodā ir vārda "burbuļi" semantiskā nozīme? Vai Rīgas pils "burbuļi" zina, ko tautā sauc par "burbuļu pūšanu"? Kādi āksti! Teikmanis, protams, ir lielisks stulbenis ar kretīnisma lakojumu. Īsti piemērots pederastu nācijas tēvam - Latvijā vislielākajam "burbulim", kurš citu neko nedara, kā pūš burbuļus par “ilgtspējīgu valstsgribu” un citām pie sava bezmaksas ēdiena galda izdomātajām pseidointelektuālajām un šarlatāniski glamūrīgajām kroplībām.

   Otrs piemērs arī liecina par debilitāti. “Delfi” informē: “Pēc vairāk nekā stundu ilgām debatēm Saeima ceturtdien, 17. septembrī, pirmajā lasījumā atbalstīja Nacionālās apvienības frakcijas deputātu ierosināto aizliegumu publiskos pasākumos lietot Georga lentes.[..] Atbildīgās Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītājs Artuss Kaimiņš Saeimas sēdē paskaidroja, ka plānotais aizliegums paredz ierobežot tādas ideoloģijas izplatību, kas apdraud (lente apdraud - !?)  Latvijas valsti. Kaimiņš arī norādīja, ka komisija pilnveidos likumprojektu uz nākamajiem lasījumiem, tajā skaitā piedāvājot Georga lentes definīciju, lai policijai, uzraugot likuma ievērošanu, būtu skaidri noteikumi. Kaimiņš atzina, ka runa patlaban ir par liegumu šo simboliku izmantot publiskos pasākumos, tāpēc "ejot pēc piena, to joprojām varēs spraust pie krūts"”.

   Vārdi “ejot pēc piena”, saprotams, ir psihiski traumēta indivīda klaja ņirgāšanās. Tā nav negaidīta ņirgāšanās. Labi ir zināms, ka kultūrnācijas parlamentā atbild par cilvēktiesībām un tajā skaitā pārzina likuma projektu par Georga lentes aizliegumu kaut kāds āksts un dzērājs no “Suņa būdas”, kura apkaunojošās izdarības ir “dzeltenās preses” uzmanības centrā katru dienu.

   Saeimas rīcība ir debila. Taču tā reizē ir arī dziļi amorāla rīcība, nelietīgi izturoties pret latviešu tautai svētu mantojumu.

   Pirmkārt, Georga lente ir ar uzvaru karā saistīts simbols. Latviešu kultūrnācijai tam vajadzētu būt vēl svētākam simbolam nekā krievu tautai. Ja karā uzvarētu Vācija, tad latvieši kā nevērtīga tauta tiktu iznīcināta. Padomju Armijas uzvara izglāba latviešus no latviešu holokausta. Taču latviešu viena daļa ļoti naidīgi izturas pret Padomju Armiju un tās uzvaru karā, kā arī ar šo uzvaru saistītajiem simboliem (ne tikai Georga lenti).

   Apnicis ir atkārtot, ka uzvara karā izglāba latviešus no latviešu holokausta - naciķu lēmumu pēc kara latviešus iznīcināt kā nevērtīgu tautu.Vācu fašisti plānoja pēc savas uzvaras II Pasaules karā iznīcināt latviešu tautu kā nevērtīgu tautu. Vācu fašistu uzskatā latvieši bija nevērtīga tauta, kas ir jāiznīcina. Lieki ir atgādināt, cik absurda ir latviešu vienas daļas attieksme pret vācu fašistiem. Tā vietā, lai nosodītu un vienoti apliecinātu nacionālo naidu pret vācu fašistu plānu iznīcināt latviešus kā nevērtīgu tautu, tautas viena daļa nevēlas zināt un ņemt vērā drausmīgo vēsturisko patiesību. Daudzi latvieši nevis nosoda vācu fašistus, bet nosoda savus glābējus! Tā ir neticama situācija! Tā ir odioza (pretīga, atbaidoša) situācija!

   Otrkārt, nākas jautāt, vai deputāti zina, kādu zemisku necieņu izrāda Georga lentei? Vai deputāti saprot, ka ņirgājas par latviešu strēlniekiem, kuri par varonību I Pasaules karā tika apbalvoti ar Georga ordeni, kuru rotā Georga lente? Vai latviešu prātkopji Bruņinieku namā zina, ka ar Georga ordeni ir apbalvots Latvijas zemessardzes pirmais komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks? Vai deputāti apzinās, kāda mežonība tiek pastrādāta? Vai deputāti ar Visuma līmeņa politiķi Cilēviču priekšgalā saprot, ka vēlēšanās sagatavot Georga lentes “definīciju” ir superdebila vēlēšanās? Varbūt Bruņinieku nama debilitātes laikmetam adekvātais hominīdu bars vēlēsies sacerēt definīciju arī Saulei, Zemei, cilvēkam, Dievam, Izraēlai, Latvijai ?

 

 

 

 

Esības parametri (8)

 

·       Pederastu ziedu laiku pienākšana Rietumu civilizācijā un tajā skaitā Latvijā stimulē izmantot visdažādākos vēsturiskos materiālus nelabās parādības izskaidrojumā. Lieti noder Mateja Evaņģēlija 7.nodaļa (īpaši – Mt 7:17-20). Zinātne izsakās par homoseksuālisma iedzimtību, noskaidroti “homoseksuālisma gēni”. Mateja evaņģēlijā lasām “Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt”.

·       Civilizācijā valstiskums nekad neiztika bez ierēdņiem. Nav ticams, ka postcivilizācijā nebūs ierēdņu. Tātad nebūs ierēdņu klasiskie atribūti: intrigas, stulbums, kretīniskas kļūdas, zagšana, korupcija, sīkumaina piekasīšanās, nemitīgas formalitātes, demagoģiski argumenti, muļķīgi un neloģiski aizliegumi. Postcivilizācijā saglabāsies ierēdņu godkārība, ambīcijas un viņu galvenās vērtības: slava, vara, reputācija, augsta vieta reitingos. Starp ierēdņiem noteikti būs arī tādi pašpārliecināti tipi, kuri vēlēsies būt “influenceri”. Postcivilizācijas ierēdņu ideoloģija būs tikpat pragmātiska kā civilizācijas ierēdņu ideoloģija, kuras centrā ir materiālā labklājība. Tāpat kā vienmēr ierēdņu korpuss būs finansu oligarhijas izpildkomiteja. Tāpat kā vienmēr ierēdņu atpūta pēc smaga darba būs bakhanālijas (uzdzīves, orģiju) formā.

·       Civilizācijas sabrukumu būtiski ietekmēja tādi iekšējie destruktīvie faktori kā negatīva kadru atlase, savas teritorijas aizsardzības instinkta trūkums, visādu materiālo labumu alkātīgas sagrābšanas reflekss, uzskats, ka progress ir svarīgāks par tradīciju, neizpratne, ka progresam ir jābalstās uz tradīciju, nespēja ignorēt patērēšanas standartu mānīgo pievilcību.

·       Civilizācijas sabrukumu veicināja morālās suverenitātes, intelektuālās suverenitātes, zinātnes suverenitātes un izglītības suverenitātes neatzīšana, priekšroku dodot “politkorektumam” un visāda veida “plurālismam”. Ļoti pamatīgi veicināja varas un īpašuma attiecību kroplības. Visjaunākajos laikos sāka valdīt aplams princips: nevis vara formē īpašumu, bet īpašums formē varu. Tas XXI gs. sākumā noveda pie tā, ka īpašums pat nekaunējās formēt pederastu varu.

 

 

Obligāti vienmēr jāatceras!

 

Obligāti vienmēr jāatceras pederastu nācijas tēva vērtējums! To latvieši nedrīkst aizmirst līdz savam galam, pasaules galam. Pēc Rīgas domes vēlēšanām pederastu nācijas tēvs lepojās, ka rezultāts ir “patiešām solīds un apmierinošs”. Kultūrnācijai šos pederastu nācijas tēva vārdus vajag turēt virs gultas un pie sienas visos kabinetos kopā ar viņa parādes portretu! Nekādā ziņā latviešu tauta nedrīkst aizmirst pederastu nācijas tēva Rīgas domes vēlēšanu rezultāta vērtējumu - pederastu valdīšanas atzīšanu un slavēšanu! Šajos vārdos pilnā mērā atsedzas valsts prezidenta deģeneratīvā būtība un deģeneratīvā loma tautas un valsts esamībā. Valsts prezidents priecājas par latviešu tautas jaunā statusa - pederastu tautas statusa - nostiprināšanos. Ne tikai Rīga, bet faktiski visa Latvija ir pārklāta ar pederastiju. Nākas atcerēties cilvēces noteiktu vēsturisko pieredzi. Nākas atcerēties valsts galvaspilsētas auras ietekmi uz visu valsti. Galvaspilsētas vērtības un normas vienmēr funkcionē visas valsts mērogā. Masu komunikācijas līdzekļi ir galvaspilsētā, un daudzi no tiem jau agrāk bija pederastu pārvaldījumā, sākot ar “Delfiem”, Streipu TV un žurnālistu izglītošanā utt. Rīgas pederastu jaunā maiņa faktiski ir zināms turpinājums kultūrnācijas deģenerācijā. Praidi un to apmeklētāju skaita pieaugums katru vasaru arī ir Rīgas prioritāte un lepnums. Pederastijas, pervesijas senas citadeles Rīgā ir “Satori”, “Rīgas Laiks”. Pederastija, pedofīlija politiķu kloākā smirdēja jau 90.gadu sākumā. Sveiciens Ādamsona kungam un viņa nesekmīgi mīlētajiem cilvēces mēsliem šķēlēm, sončikiem, birkaviem!

 

 

Neleģitimitātes masveidība

 

Vai daudzus satrauc varas neleģitimitātes masveidība? Valsts prezidentu ievēlēja tikai 61 pilsonis, tautas pārstāvniecība neeksistē parlamentā, kas ir noziedznieku kabatas partiju diktatūras produkts; par Rīgas Domi balsoja tikai 40%. Latvijas Republika mīcās bez tautas politiskā atbalsta. Tas faktiski ir liels apmierinājums, ka pederastiem, dauniem, idiotiem nav pilsoņu korpusa vairākuma atbalsts. Taču tajā pašā laikā ir jāceļ trauksme ne tikai Rīgā, bet arī Briselē, Vašingtonā, Maskavā: "Dārgie latvieši, jūsu varnešiem nav tiesības valdīt! Ja paši nespēsiet ieviest kārtību, tad mēs to izdarīsim!". Saprotams, varas leģitimitātes trūkums nesākās šodien. Tā ir sena un pamatīgi ielaista kaite. Lielākā vaina ir juristu nelietībā - profesionālajā noziedzībā. Vainīgi ir tādi bezprincipiāli karjeristi-sorosisti kā Ziemele, kas pie tam tēlo starptautiskā līmeņa speciālistu. Par pederastu nācijas tēvu un viņa pašidentifikāciju "konstitucionālo tiesību eksperts" nav vērts runāt; šī etniskā tipa asinīs/gēnos ir bezlimita konformisms, karjerisms, bezprincipialitāte u.tml. No viņa nav jāgaida konstruktīva pieeja un iniciatīva sakārtot likumdošanu.

 

Nelietības perspektīvas

Latvieši mīl neliešus daudz vairāk nekā godīgus cilvēkus. Par to uzkrītoši liecina aizvadītie 30 gadi, kad eiroatlantiskie ģeopolitiskie spēki XX gadsimtā kultūrnācijai otro reizi ļāva dzīvot relatīvi patstāvīgi saskaņā ar tās prātu, sirdi un dvēseli. Diemžēl nekavējoties draudīgi atklājās kultūrnācijas morālā un intelektuālā nestabilitāte, kas nekādi nevar liecināt par tautas valstsspēju un prasmi sev iekārtot cilvēciski cienīgu dzīvi. Atklājās, ka prāta, sirds un dvēseles vietā ir milzīga zagšanas un debilitātes kloāka, no kuras regulāri "tautas kalpos" tiek deleģēti jauni parvēniji un arvien atbaidošāki tipi, kuru negodīgums, nekaunība, nelietība, valstiskā nekompetence nepazīst nekādus ierobežojumus.

   Aizvadītajos gadu desmitos vienmēr naivi bija uzskatīt “Trakāk vairs nevar būt!”. Likās, ka vairs nevar būt nekas trakāks par “Latvijas ceļa” nacionālajiem noziegumiem ar sabiedrības kopīpašumiem. Likās, ka vairs nevar būt nekas trakāks par latviešu šarlatāniskās inteliģences “Vienotības” humanitātes noziegumiem, Pavļuta debilo “Par-politiku”, pederastu “Progresīvajiem”, dauna daunu brālību “KPV”, ķēmīgajiem kabatas partiju nosaukumiem “Gods kalpot Rīgai”, “No sirds Latvijai”.

   Arī pēc debilitātes laikmeta dzemdēšanas 2018.gada 6.oktobrī nākas domāt, ka nekas trakāks vairs nevar būt, jo 13.Saeimā ievēlēja valstiskajam darbam totāli nepiemērotus hominīdus no ielas, krūmiem, ceļmalas, pažobelēm (65% no 100 deputātiem). Viņu sastādītā valdība tūlīt sāka murgot par “583 darāmajiem darbiem”, 61 neadekvātais parlamentārietis nobalsoja par pederastu nācijas tēvu kā valsts prezidentu, bet 2020.gada 29.augustā Rīgas elektorāts visvairāk atbalstīja pederastus un debilās “Par-politikas” ākstus.

   Tomēr šodien atkal gribas jautāt “Vai turpmāk var vēl būt kaut kas trakāks?”. Faktiski atbildi uz šo jautājumu nosaka politiskajā praksē kaldinātā loģika: “Jā, noteikti var būt vēl kaut kas trakāks”. Pret to nav iespējams iebilst.

   Pašlaik rodas pārliecība, ka vēl kārdinoši eksistē, piemēram, nelietības perspektīvas. Latviešiem vēl nav bijusi Latviešu Neliešu partija, bet drīz būs. To izveidos Gobzems ar nelietības faniem. Par atbalstītāju trūkumu nav jāžēlojas. Gobzems starp savējiem sildās denunciācijas paradīzē interneta portālā “Pietiek” pie pamfleta “Necilvēks” galvenā varoņa Lapsas Lato Vito Hodo Leo Gauno. Gobzems kā mājās jūtas pie šarlatāna un “mainām pasauli” blēža Pļaviņa, kurš tautu muļķoja ar “strukturēto ūdeni” un no ES izkrāpa lielu naudas summu.

   Gobzems latviešu politiķu korī ir rets eksemplārs - amorālisma un demagoģijas ekselence. Viņš ir pamatīgs nelietis, kuram grūti izvēlēties līdzvērtīgu politiķi nelimitētajās un demagoģiski noformētajās nelietībās. Tik tikko minētajam apgalvojumam pierādījumu netrūkst, un Gobzems tos regulāri papildina.

   Gobzems kā advokāts nelietīgi izturējās pret Zolitūtes traģēdijas upuriem. Viņš tika izmests no zvērināto advokātu korporācijas. Gobzems politikā ienāca no “Suņu būdas” dauna bezjēdzīgās partijas. Tātad bez jebkādiem politiskajiem uzskatiem un principiem, kad galvenais ir savtīgā izdevība “ieiet politikā”, bet nevis censties realizēt noteiktu idejisko pozīciju. Pēc ievēlēšanas Saeimā Gobzems skandalozi nodeva partiju un tika no tās izslēgts.

   Taču viņa nelietība visgrandiozāk izpaužas sakarā ar nenonākšanu premjera krēslā. Pirms 13.Saeimas vēlēšanām viņš tika izsludināts kā dauna partijas premjera kandidāts. Taču pēc ievēlēšanas parlamentā Gobzems neguva vajadzīgo Valsts prezidenta un Saeimas deputātu atbalstu.

   Aizvadītajos gados ir noraidīti daudzi premjera kandidāti. Viņi, saprotams, nebija apmierināti. Taču neviens no izbrāķētajiem premjera kandidātiem līdz šim nav rīkojies tik drausmīgi nelietīgi kā Gobzems, kurš pēc nenonākšanas premjera amatā tūlīt sāka nozāgāt gan savus kolēģus Bruņinieku namā, gan valdību, gan visu valsti. Gobzems acīmredzot nav intelektuāli spējīgs izprast savu kolosālo nelietību. Viņš neizprot, ka nelietīgi ir nozākāt valsti, kuras premjers gribēja būt pirms dažām minūtēm. Psihiski, intelektuāli, morāli normāls cilvēks nekad tā nedarītu. Viņš nevēlētos sadarboties ar valsti, kura viņa pārliecībā ir tik slikta. Bet uz Gobzemu tas neattiecas. Viņam Latvijā viss kļuva slikts tikai pēc tam, kad nepiepildījās velme kļūt premjeram. Tā ir agresīvas nelietības klasiska izpausme.

   Gobzema jaunākā nelietība atspoguļojas intervijā “NRA.Lv” 2020.gada 9.septembrī. Jaunākā nelietība patiesībā ir cenšanās it kā skaistas politiskās nostādnes realizēt ar krāpšanu, melīgiem solījumiem, glaimiem. Gobzema jaunākā nelietība ir primitīva provokācija, bet galvenais – politisko vērtību devalvācija. Uz žurnālista jautājumu “Interneta sociālajās vietnēs redzams Aldis Gobzems ar lozungu: “Iesim ielās!” Ko tas nozīmē - dibināsiet kādu sabiedrisko organizāciju vai partiju vai rīkosiet masu nekārtības?” skan nekaunīga un reizē smieklīgi pašpārliecināta atbilde: “Partiju esmu nodomājis dibināt 22. novembrī. Uz 10. oktobra pasākumu es aicinu iet ielās ikvienu, kurš cieš, ikvienu, kurš nevēlas būt cērpama aita, ikvienu, kam apnikusi varas ignorance un neizpildītie solījumi. Ar kurnēšanu virtuvē neko izmainīt nevar, ja mēs gribam kaut ko izmainīt, mums ir jāceļas kājās. 10. oktobrī būs treniņa - iesildīšanās pasākums. Tas būs par mūsu bērnu nākotni, par viņu labu izglītību, nevis par izglītību ar “Tukšumas kundzi” Ilgu Šuplinsku priekšgalā. Tas būs par to, ka mediķiem ir jāsamaksā solītās algas. Tas būs par atbalstu skolotājiem, kuri nobijās un neizgāja ielās. Tas būs pret absolūti nepareizo nodokļu politiku, kas dzen naudu ārā no Latvijas un iznīcina mūsu valsts ekonomiku veselām nozarēm, liek cilvēkiem aizbraukt no Latvijas un biznesu pārcelt uz citām zemēm. Tas būs par mūsu patriotismu un par to, ka mums ir jāiemācās piecelties kājās. Mēs nedauzīsim logus, neizlaupīsim šņabja bodes, negāzīsim apkārt policijas mikroautobusus - tā būs ļoti gaumīga akcija. Es redzu, ka šim pasākumam ir vilkme, es to jūtu pēc daudzajiem simtiem vēstuļu, ko saņemu, pēc komentāriem tīmekļa vietnēs. Es redzu, ka tie ir cilvēki gan dažādos ienākumu līmeņos, gan vecuma grupās, tie nav tikai nabadzīgi cilvēki, bet arī turīgi, kas saprot, ka mūsu valsts kā kuģis dodas pretī klintij. Mums jāparāda, ka mums ir griba to nepieļaut, un tas ir arī mūsu pienākums pret tiem, kas mūsu valsti dibināja. Ir ar kaut ko jāsāk.”

   Citētajā elegantajā fragmentā principā nekā jauna nav. Nelieši un īpaši ne visai gudri nelieši parasti vienmēr prot skaisti runāt un savā skaistajā runā iepīt mietpilsoņiem un nenobriedušiem prātiem tīkamas mantras – emocionāli iedvesmojošas, bet savā būtībā tukšas frāzes. Pie tam nelietis Gobzems pārspīlē savu vajadzību glābt latviešu tautu. Intervijas komentāros dominē neuzticība Gobzemam: “Sveiciens gobzema aitām”; “ej pakaries un nepird”; “Gobzems ir taču ir idiots!, šis idiots varēja mierīgi kļūt par LV premjeru un mainīt visu tautai pa labu!, bet nē šis idiots iespītējās kā tāds puņķutapa un tāpēc par premjeru nekļuva....neredzu nevienu iemeslu lai sekotu šim pajolim!”; “Gobzems par katru cenu grib tikt pie varas un siles”; “Caurigāzies advokāts, "premjers" un kotlešu partijas dibinātājs”; “Ja šis varas kārais demagogs Jūs uzrunā,tad tik ejat ielās un vēl varēsiet par viņu pēc diviem gadiem nobalsot,tad Latvija kļūs par laimes zemi”; Cilvēks, kurš izmantoja Zolitūdes traģēdiju, lai tiktu Saiemā un pie pirmās izdevības uzmeta cietušos, kurus pārstāvēja. Pat nedaudz cieņas šāds cilvēks nav pelnījis. Viņam tak deva iespēja kļūt par premjeru. Arī to viņš sačakarēja ...un labi, ka tā. Tā vietā, lai ataisnotu esošo deputāta mandātu, raud jau par nākošajām vēlēšanām. Caurkritis advokāts, deputāts, demagogs”; “Gobzems ar galvu nedraudzējas, slima cilvēka murgi.Pārejie viņa piekritēji arī ar galvu nedraudzējas, bet tādi pajoliņi visos laikos bijuši un būs.Ko tad Gobzems nestrādāja un nesastādīja valdību, paldies dievam, ka tā.Izstājas no frakcijas, lai tagad varētu neko nedarīt un visus citus apriet.Stulbuma iemiesojums, visādi bija redzēti un dzirdēti, bet šitais pārspēj visus savā stulbumā”; "Redzu Gobzemu, domāju -Šlesers, redzu Šleseru, domāju- Gobzems. Kas tas ir?”.  

 

 

 

 

Katastrofas cēloņi

2018.gada 6.oktobrī Latvijas elektorāts Saeimā ievēlēja apm. 65% no žogmales, krūmiem, grāvmalām, pažobelēm, mazmājiņām atlasītus tipus bez jebkādas pieredzes administratīvajā darbā, valsts, pašvaldības vadīšanā, bet galvenais – ar apšaubāmu cilvēcisko kvalitāti un psihiskās traumētības pazīmēm. Tas bija sava veida parlamentārais apvērsums un jauna laikmeta – debilitātes laikmeta - sākums latviešu tautai. Faktiski tas bija sākums tautas katastrofai. Krīze izvērtās katastrofā. Debilitātes laikmeta jaunā valdība Latvijas vēsturē vismuļķākā valdības vadītāja skubinājumā tūlīt sāka debili murgot par “583 darāmajiem darbiem”. Savukārt 61 no neadekvātajiem Saeimas deputātiem Rīgas pilī iebalsoja visšausmīgāko valsts prezidentu Latvijas Republikas vēsturē. Bet tas nebūt nebija viss. Tautas katastrofa 2020.gada 29. augustā Rīgas domes vēlēšanu rezultātā nostiprinājās vēl pamatīgāk. Debilitātes laikmets tika papildināts ar pederastu varu Rīgas Domē. Rīgas elektorāts atbalstīja pederastus, un tādējādi galvaspilsēta Latviju pārklāja ar pederastijas staķisko smirdoņu. Pats par sevi ir saprotams, ka aktuāls ir jautājums par tautas katastrofas cēloņiem. Manuprāt, priekšplānā ir trīs cēloņi un to sintētiska (“plecu pie pleca”) funkcionēšana. Pirmais cēlonis ir saistīts ar LKP/VDK nomeklatūras morālo kastrātu veikto kadru atlasi “atmodas” specoperācijai. Toreiz latviešu un cittautiešu inteliģencē tika atlasīti morāli un intelektuāli visnecienīgākie indivīdi, kuri bija piemēroti “prihvatizācijas” atbalstīšanai, LKP/VDK varas turpinājuma nelietīgajai maskēšanai ar LR simboliku, formāli valstiskajiem institūtiem utt. Šie indivīdi vēl nav izmiruši, viņi savu kuratoru uzdevumā joprojām valda un ir sagatavojuši sev pēcnācējus – morālo un intelektuālo atkritumu jaunu ģenerāciju, kurai šodien ir politiski, ekonomiski, ideoloģiski vadoša ietekme. Otrais cēlonis ir saistīts ar t.s. sorosistu kadru kvalitāti un lomu. Ne tikai Latvijā, bet arī, piemēram, Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā “sorosisti” nav tie labākie cilvēki, kuri vietējās sabiedrības apziņu enerģiski pietaisa ar neoliberālisma, postmodernisma, homoseksuālisma antihumānās “lampas” (domāta Latvijas “Lampa”) saturu. “Sorosisti” ir pelēkas, stagnantas, kretīniskas viduvējības, kuras dzīvē nav spējīgas neko labu sasniegt, tāpēc aicinātas strādāt “sorosa” kantorī jūtas ļoti pagodinātas, augstu novērtētas un gatavas kalpot “sorosam” līdz kapa malai. “Sorosisti” ir tautas katastrofas galvenie ideoloģiskie izraisītāji, novājinot sabiedrības spēju sevi aizstāvēt. Trešais cēlonis ir tautas vērtīgākās daļas aizceļošana no Latvijas. Dzīves kvalitāti nosaka katrs vērtīgs cilvēks. Nav vajadzīgi simti, tūkstoši, lai kāda dzīves struktūra iegūtu labu reputāciju un vispārēju cieņu. Kādreiz Tartu universitātes pasaules slavu radīja tikai viens vērtīgs profesors. Latviju ir atstājuši vērtīgi t.s. vienkāršie cilvēki, un Latviju ir atstājusi latviešu inteliģences vērtīgākā daļa. Tas nevarēja palikt bez sekām. Un tas ir viens no tautas katastrofas galvenajiem cēloņiem. Vērtīgāko cilvēku trūkums agrāk vai vēlāk būtu izpaudies destruktīvā veidā. Tagad tas ir noticis. Rīgas Domes vēlēšanās piedalījās tikai 40,33% no elektorāta. 14.Saeimas vēlēšanās 2022.gada 1.oktobrī, esmu pārliecināts, arī piedalīsies 25-30-40% no elektorāta. Satversmē nav nekas teikts par vēlētāju apjomu. Saeima var tikt ievēlēta, ja nobalsojis tikai viens vēlētājs. Jautājums par varas leģitimāciju (atzīšanu par likumīgu) jau pašlaik ir aktuāls Rīgas Domes sakarā, jo par to ir nobalsojusi tikai elektorāta niecīga daļa. Tā būs arī ar 14.Saeimu. Jāmaina konstitūcija! Bet kas to darīs!? Tautas katastrofa izvērtīsies konstitucionālajā absurdā, varas leģitimācijas absurdā. Varu atbalstīs tikai minimāls iedzīvotāju skaits. Nav ticams, ka pederasti, dauni, idioti, debilie paši gribēs sev rakt kapu - Saeimā noteikt attiecīgu nepieciešamo vēlētāju apjomu, lai vara būtu loģiski leģitīma. Lūk, kur ir nonākusi kultūrnācija!

Esības parametri (7)

·       Sokrātam bija īpatns viedoklis par ceļu uz patiesību. Viņaprāt ceļš uz patiesību ir mutisks dialogs aci pret aci, bet nevis teksts – uz papīra iecementēts viedoklis, kuru lasītājs var pārprast, bet autors nevar neko paskaidrot tiem lasītājiem, kuriem ir radušās kaut kādas šaubas, precizējoši jautājumi u.tml. Sokrātam bija viegli lepoties ar tik tikko minēto viedokli. Viņam bija Platons, kas viņa mutiskos vārdus noformēja rakstiskā tekstā. Gētem bija Ekermanis. Tolstojam arī bija viens sekretārs, kurš slepus pierakstīja rakstnieka teikto. Rainis sapņoja par Ekermani. Aspazija negribēja būt Raiņa Ekermanis.

·       Sena patiesība: nekad nerunāt ar profāniem par svētu lietu, jo tad svētais tiek pakļauts profanācijai – izkropļošanai, sagrozīšanai, primitivizēšanai; sākās necienīga izturēšanās pret ko cienījamu, nozīmīgu, vispāratzītu. Tā ir tik būtiska un vajadzīga pieeja, ka ir fiksēta Bībelē: “Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām viņas nesamin un atgriezdamās jūs pašus nesaplosa” (Mt.7:6).

·       Pagrimuma laikā vienmēr uzrodas tipi, kuri uzspiež pretenciozu viduvējību, grafomāniju, beztalantīgumu, bet visjaunākajos laikos arī pederastiju, perversijas, šarlatānismu, idiotiju.

·       Sīkburžuāzijai ir sīkas domas, sīkas dzīves intereses, sīku vērtību prioritāte. Sīkburžuāzija vienmēr ir izteikti egoistiska; arī patmīlīgi egoistiska.

·       Vidusšķira ir viduvējību smēde ar viduvēju izglītību, viduvējām zināšanām, bet milzīgu ambīciju.

·       Mūsdienās neeksistē truisms – vispārzināma un nodeldēta doma, vispārzināma patiesība. Tas tā ir tāpēc, ka sociumā ir niecīga informācija par pagātnes materiālu; sociumā nezina, ka attiecīgā doma, patiesība jau ir sen eksistējusi cilvēku zināšanās.

·       Politikā ir svarīgs rezultāts, bet nevis kaut kāda vēlēšanās. Taču mūsdienās tāda nostādne nav aktuāla, jo sabiedrībai pietiek ar politikas vēlēšanos – solījumiem, nodomiem u.tml. Sabiedrība politikai neprasa rezultātu.

·       Mūsdienās līdz šim pieprasītākais, populārākais, cienījamākais demiurgs bija bagātība, vara, slava, bet nevis, tā teikt, vēstures radīšana – paliekošu vērtību mantojums. “Kovidpsihopandēmijas” rezultātā pieprasītākais, populārākais, cienījamākais demiurgs kļūst genoma rediģēšana, atsevišķu gēnu uzlabošana, transformatīvās zāles ģenētiskajai veselībai.