Nevienai
civilizācijai vēl nav izdevies izvairīties no bojāejas un saglabāties uz
mūžīgiem laikiem; teiksim – līdz pasaules galam. Rietumu civilizācija noteikti
nebūs izņēmums. Rietumu civilizācijas noriets ir vēsturisks fakts, un mēs esam
tā liecinieki, katrs izjūtot nelabo kopējo procesu atkarībā no savas sociālās
sensitivitātes.
Civilizācijas
bojāejas tradicionālie rezultāti ir divējādi. Viens rezultāts ir transformācija
jauna tipa civilizācijā. Piemērā noder PSRS pārveidošanās Krievijas Federācijā,
kuru krievu intelektuāļi uzskata par atsevišķu civilizāciju bez paradigmatiskās
vienotības ar mūsdienu Rietumu jeb eiropeisko civilizāciju. Otrs rezultāts ir
civilizācijas izšķīšana daudzos atsevišķos un paradigmātiski patstāvīgos
sociāli politiskajos fenomenos ar pretenziju eksistēt valsts statusā. Šajā ziņā
klasisks piemērs ir antīkās civilizācijas (Romas impērijas) sabrukums, kā
rezultātā radās daudzas savstarpēji nesaticīgas barbaru valstiņas un Eiropā
iestājās “tumšie gadsimti” (Petrarka) bez jebkādas iespējas lietot jēdzienu
“eiropeiskā civilizācija”.
Civilizācijas iet
bojā divējādi arī laika ziņā; proti, iet bojā relatīvi īsā laikā un iet bojā relatīvi
ilgā laikā. PSRS tika sagrauta “perestroikas” vairākos mēnešos. XX gadsimta
sākumā cariskā Krievija (krievu pareizticīgā civilizācija) sabruka trijās
dienās. Tā uzskata ne tikai V.Rozanovs – krievu filosofs un krievu
civilizācijas sabrukuma liecinieks. Antīkās civilizācijas (Romas impērijas)
bojāejas periodu mēra vairākos gadsimtos. Pirms Romas impērijas valstiskās
likvidācijas oficiālā datuma 476.gada 4.septembra bija vismaz trīs gadsimti,
kuros konstatējamas civilizācijas norieta pazīmes.
Uz jautājumu “Kas
izveidosies Rietumu civilizācijas vietā un cik ilgi turpināsies Rietumu
civilizācijas noriets?” pašlaik var būt tikai hipotētiskas atbildes. Pašlaik
vislielākā skaidrība ir par norieta tempu. Tas ir samērā dinamisks. Par Rietumu
civilizācijas norieta sākumu jāuzskata planetārās demogrāfiskās pārejas starts
1960.gadā. Togad sākās “baltās” rases strauja izmiršana un novecošana, ļoti
destruktīvi ietekmējot eiropeīdu mentalitāti, kultūru, velmi pastāvēt kā
civilizācijai. 70.gados Rietumos ieviesās un ātri nostiprinājās postmodernisms
un neoliberālisms, kļūstot par civilizācijas norieta aktivizācijas galvenajiem dzinējspēkiem.
Aizvadītajos 50 gados līdz 2020.gadam, kad tiek rakstīts šis teksts, Rietumu
civilizācijā deģenerācija un degradācija jau ir pilnā mērā pārņēmusi politisko
eliti, pilsētu inteliģenci, akadēmiskās aprindas tādā mērā, ka normālajiem
cilvēkiem vairs nav vietas iracionālisma un veselā saprāta deficīta apmātajā
populācijā.* Aktuāli ir tādi apzīmējumi kā postcilvēki, postkultūra,
postcivilizācija.
Planetārā
demogrāfiskā pāreja noslēgsies 2050.gadā. Tad cilvēcē iestāsies demogrāfiskā
stabilitāte un tās satelīts noteikti būs mentālā stabilitāte – vērtību, normu,
dzīves orientācijas, politisko un ideoloģisko paradigmu stabilitāte dzīves
realitātē un sociuma apziņā. Acīmredzot līdz 2050.gadam Rietumu civilizācija
būs radikāli izmainījusies un radikālo izmaiņu rezultātu nāksies fiksēt ar
vārdu “postcivilizācija”. Tajā dominēs jauns antropoloģiskais tips
(patoloģiskais vairākums) – postcilvēks, nodrošinot postcilvēku despotiju. Par
to skaudri liecina Rietumu civilizācijas ģenerālā tendence, virzība,
noslieksme, noskaņa. Rūpes par eiropeīdu intelektuālā un morālā līmeņa
saglabāšanu atbilstoši Homo sapiens modelim Rietumu civilizācijā
nepastāv, bet ja tomēr vēl kaut kur pastāv, tad šīm rūpēm ir margināls,
perifērs, sporādisks vēriens. Nevienu sabiedrisko, politisko, valstiski institucionāli
organizatorisko spēku neuztrauc līdzcilvēku absolūtā neadoptācija veselā
saprāta pakāpē. Homo sapiens prasībām neadekvāti hominīdi ir kļuvuši
antropoloģiskā norma un pat cienījams personāžs, par ko liecina šausmīgi kroplā
attieksme, piemēram, pret homoseksuāļiem. Veselā saprāta nekroze ir kļuvusi
eiropeīdu izglītotās daļas lepnums. Ne velti 2020.gadā “Covid-19”
pandēmijas sociālā aura liecina par digitālā antifašisma terapijas
neiespējamību “baltajā” rasē, bez mazākā satraukuma atsakoties no cilvēka
tiesībām un brīvības. Cilvēciski vitālo vajadzību prioritātes kropļošana ir
kļuvusi konsekventa izpausme sociuma masu apziņā. Ideāli, futuroloģiski sapņi,
idejas, koncepti ir zaudējuši baudkārei, glamūram, perversijai, šarlatānismam,
antizinātniskumam, iracionālismam, debilitātei, alkātībai, izprieču
industrijai, bezjēdzīgajai patērēšanai. Tā tas ir XXI gadsimta sākumā. Bet vispirms
no XX gadsimta 60.gadiem “baltā” rase zaudēja košļājamai gumijai, džinsiem, kroskurpēm,
lodīšu pildspalvām, neilona mēteļiem un visam pārējam jaunajā “lietu pasaulē”,
kuru lieliski aprakstīja Žans Bodrijārs grāmatā “Patērēšanas sabiedrība” (1970).
Sociālisma zemju pilsoņiem vajadzēja mazliet paciesties, lai arī viņi varētu
pievienoties tik vilinošajai patērēšanas sabiedrībai ar tīru sirdi, gaišām
gaidām, lielu entuziasmu un kā operatīvi atklājās - absolūti tukšu galvu, kurā
bez jebkādas pretestības momentā līdzās patērēšanas kultam ieperinājās arī
mentāli toksiskais postmodernisms un ne mazāk mentāli toksiskais neoliberālisms.
Rietumu
civilizācijas norieta destruktīva pazīme ir noziegumu brīvība. Visuzskatāmākajā
veidā noziegumu brīvība ir sastopama
bijušajās sociālisma zemēs. Tādā zemēs kā Krievijas Federācija (turpināsim to
pieskaitīt Rietumu civilizācijai) un Latvijas Republika pēc PSRS sagraušanas nekavējoties
radās kriminālais kapitālisms (kapitālisma unikāla modifikācija) ar juridiski
leģitīmu noziegumu brīvību galvenokārt masveidīgas organizētās noziedzības formā.
Organizētā noziedzība ir sastopama daudzās Rietumu valstīs. Rietumu
civilizācijai tā ir kopīga nelaime. Taču kriminālā kapitālisma valstīs
organizētā noziedzība ir vismasveidīgākā un visdestruktīvākā; faktiski tā ir valstiskuma
pamats un faktiski tā ir nacionālā katastrofa, kas, saprotams, reizē ir
antropoloģiskā katastrofa, ģenerējot recidīvistu apziņu tautas plašā slānī.
Apziņa ir cilvēka
psihiskais stāvoklis, apliecinot ārējās pasaules un sevis paša subjektīvos
pārdzīvojumus. Apziņa apliecina cilvēka mentālo darbību. Apziņas pazīmes ir
valoda, domāšana, priekšstati, pasaules modeļa veidošana. Apziņas struktūrā
ietilpst izziņas procesi, subjekta un objekta atšķiršanas procesi, attieksme
pret sevi un citiem, kreatīvā darbība.
Nav īpaši
jāpaskaidro, kāds saturs ir kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā auklēto
organizētās noziedzības subjektu apziņai. Saprotams, ka šo subjektu apziņa
(īpaši kreatīvā darbība) riņķo tikai ap noziedzību – jaunu noziegumu
izdomāšanu, jaunu noziedzības shēmu izstrādāšanu utt. Kriminālā kapitālisma
organizētās noziedzības subjektu apziņa ir tipiska recidīvistu apziņa. Tā ir
attīstījusies, modernizējusies, tehnoloģiski pilnveidojusies, adaptējusies
apstākļu mainībā jau 30 gadus pēc PSRS sagraušanas. Recidīvistu skaits ir
liels. Tas, ko atklāti dēvē par valdošo kliķi, kriminālajā kapitālismā ir
samērā plašs slānis.
Recidīvistu
apziņa sabiedrībā ir eksistējusi arī agrāk. Cilvēces vēsturē dažāda veida
noziedzības klātbūtne ir bijusi vienmēr. Kriminālā kapitālisma ūnikums nav
recidīvisti ar viņu specifisko apziņu. Kriminālā kapitālisma ūnikums ir tas, ka
recidīvistu organizētā noziedzība ir valstiskuma pamats – valsts politikas un
ideoloģijas pamats. Kriminālajā kapitālismā valda recidīvisti – organizētās
noziedzības noziedznieki. Recidīvisms ir kriminālā kapitālisma identitātes
kodols.
Recidīvistu
cilvēciskā nevērtība nav noslēpums. Turklāt no senseniem laikiem ir saprasts,
ka recidīvisms ir ģenētiski mantota sērga ar defektīvām ģenētiskajām pazīmēm. Noziedzības
izplatībā būtiska loma ir bioloģiskajiem faktoriem un to determinētībai
psihofizioloģiskā segmentā. Recidīvista genotipā ir ģenētiski mantoti nelabi
gēni. Recidīvistu bērniem un mazbērniem vairāk vai mazāk ir noslieksme uz
noziedzību. Tāpēc sabiedrība dažādiem līdzekļiem vēsturiski vienmēr ir
centusies ierobežot recidīvisma pārmantojamību. Jaunajos laikos sāka praktizēt piespiedu
sterilizāciju. Tā tika paredzēta daudzu Rietumu valstu eigēnikas programmās.
Postcivilizācija
no civilizācijas saņem ļoti draudīgu mantojumu – recidīvistu slāni. Turklāt tas
ir slānis ne tikai ar recidīvistu apziņu, bet arī ar sociālā darvinisma apziņu.
Kriminālā kapitālisma valdošā kliķe ir pilnā mērā pārliecināta par tiesībām
uzturēt sev izdevīgu noziegumu brīvību. Tāpat prevalē viedoklis, ka ir tiesīga
pārvaldīt valsti un savā labā izmantot tās resursus, bet “tautu” pakļaut
stingrai kontrolei un tās dzīvības uzturēšanai atvēlēt vienīgi eksistenciālo
minimumu. Draudīgais mantojums ir ģenētiski cementēts. Postcivilizācijai
tādējādi tiek garantēta permanenta recidīvistu kundzība un antropoloģiskā
kontinuitāte visā pastāvēšanas laikā.
Комментариев нет:
Отправить комментарий