Esības parametri (1)

§  Postcivilizācijas hipotētiskā apcerē ir iespējami visdažādākie esības parametri – atsevišķi elementi, atsevišķas refleksijas, atsevišķas empīriskās izpausmes, kuras kādā plašākā, dziļākā, izvērstākā lietojumā var iegūt noteiktu vērtību. Šajā tekstā esības parametri figurē bez dziļākas saistības ar attiecīgā parametra potenciālu kalpot kaut kam plašākam, dziļākam, izvērstākam. Esības parametri tiek apskatīti, tā teikt, sākotnējā stadijā bez saistības ar noteiktu kontekstu, funkcionālo lomu kādā procesā, parādībā, konceptā, teorijā.

§  Postcivilizācijā noteikti saglabāsies civilizācijas atziņa: ideoloģija kā sociuma vērtību atspoguļojums ir nozīmīgāka par ģeopolitiku kā principā amorālu varas formu.

§  Postcivilizācija nespēs iztikt bez politiskajiem fetišiem – nekritiskas cieņas objektiem, nekritiskas dievināšanas objektiem.

§  Postcivilizācijā saglabāsies tas, ko jau civilizācijā nākas uzskatīt par politikas skatuvisko interpretāciju – politikas tēlošanu kā zināmu sociālās uzvedības manieri. Nākas šaubīties, vai postcivilizācijā politika funkcionēs kā katarse – emocionāla attīrīšanās un šķīstīšanās, kas ar politiķi notiek, kad viņš pārdzīvo žēlumu pret tautu, valsti. Jau civilizācijā nebija iespējams tikties ar patiesi pārdzīvotu žēlumu pret tautu, valsti. Tā vietā dominēja žēluma imitācija. Izņēmumi bija, bet tie nespēja ietekmēt kopējo klimatu.

§  Nav izslēgta pasaules valdības izveidošana, par ko sapņoja ASV baņķieris Džeims Varburgs (1896-1969) jau 1950.gadā kādā publikācijā. Pasaules valdības pastāvēšana nav iespējama bez elitarizācijas, superkundzības, superpakļautības, izglītības stingras diferenciācijas (elitei-masai), absolūta totalitārisma ieviešanas. Pasaules valdība/vara ir iespējama tikai tad, ja attiecīgi pārveido cilvēku – padara viņu bezierunu paklausīgu. Iespējams, bezierunu paklausīgu cilvēku reāli būs iespējams izveidot, ko nevar praktiski izdarīt ar komunismam piemērota cilvēka izveidošanu.

§  Rietumu civilizācijas galvenais likums – maksimāla peļņa. Šī likuma iesaiņojumu sauc par kapitālismu. Tam ir vairāki varianti atkarībā no morāli psiholoģiskās un sociāli politiskās attieksmes pret maksimālo peļņu un tās īpašniekiem. Civilizācijas norieta periodā no XX gs. 70.gadiem kapitālisms sevi pieteica amorāli izteiktā variantā – iracionālā, alkātīgā finansu, kriminālā kapitālisma formā ar “naudas saimnieku” nemaskētu sociālā darvinisma taktiku un stratēģiju.

§  Rietumu civilizācijas Jaunajos laikos ekonomika vairs nebija cilvēka garīgās prakses pielikums, bet kļuva cilvēka garīgās prakses kodols, pamats, jēga, visbūtiskākais. Līdz Jaunajiem laikiem (kapitālismam) ekonomika bija cilvēka dvēselei, garam, prātam otršķirīga tēma. Līdz Jaunajiem laikiem Rietumu civilizācija necienīja materiālistiskumu. Tika saprasts, ka ekonomika ievilina materiālistiskumā. Tas ir slikti, jo materiālistiskuma stihija ir “vairāk un vairāk”. Jaunajos laikos izvērtās materiālistiskuma demonizācija. Tas noveda līdz tam, ka materiālistisko interešu vārdā pašpazemošanās materiālā komforta vārdā kļuva morāli psiholoģiskā norma, bet nelimitēta alkātība indivīda vēlama un slavējama īpašība.

§  Internets izraisa informācijas proficītu, kas ir bīstamāk nekā informācijas deficīts. Internets ir socializācijas jauna platforma, kā arī prizma, ar kuru cilvēks uztver, izprot, vērtē pasauli. Ja ir internetā informācijas proficīts, tad socializācija ir apgrūtināta, neadekvāta, haotiska u.tml.

§  Internetā tiek inspirēta demokrātiskā masu pašapziņa, kas noteikti turpināsies arī postcivilizācijā. Interneta panākumi apziņas ietekmēšanā balstās uz emocionalitāti un fragmentāciju, kas sasaucas ar mozaīsko kultūru, kad ap cilvēku nepārtraukti virmo reklāma, “tvīti”, “posteri” u.tml.

§  Internets nostiprina superindividuālismu; nostiprina indivīdu narcismu.

§  Postcivilizācijā acīmredzot turpināsies masu kultūrā dominējošais iracionālisms reklāmā, mediju saturā, kad cilvēkus informē nevis par reālijām, konkrētiem faktiem, bet gan par emocionālajiem momentiem.

§  Postcivilizācijā turpināsies izglītības primitivizācija, ko jau civilizācijas norieta periodā skaisti pasniedz kā “digitālās mācīšanās personalizēto trajektoriju” ar cerību nākotnē sasniegt “neironet” līmeni.