No pandēmijas tematikas

·       Pandēmija ir pasaules sabiedrības uzmanības centrā jau vairākus mēnešus (no 2020.g. marta vismaz līdz jūnijam). Tas ir bezprecenta gadījums cilvēces vēsturē. To panāca mēdiju spiediens, izpildot transnacionālās buržuāzijas “naudas saimnieku” apmaksāto pasūtījumu. Tik ilgi vēl nekad sabiedriskā apziņa netika piesaistīta vienai tēmai, pie reizes sabiedrību saskaldot divās savstarpēji naidīgās daļās – kovidskeptiķos un kovidlojālistos. Vieni atbalsta savas valsts politiķu darbību pandēmijas sakarā, otri – neatbalsta. Varas un nācijas (sabiedrības) simfonija izveidojās tikai Ķīnā. Nācija saliedējās ap savu valdību. Turklāt saliedētība kļuva vēl ciešāka pēc tam, kad Rietumu valstis sāka nelietīgi uzbrukt Ķīnai par pandēmijas izraisīšanu. Citās zemēs un Rietumu zemēs īpaši pandēmija sociālās solidaritātes vietā sekmēja agresīvu sociālo distancēšanos.

·       Tiekamies ar jauna tipa vērtību ekspansiju, kurā faktu ticamībai, argumentu kvalitātei nav pilnīgi nekādas nozīmes tāpat kā nav nekādas nozīmes medicīnas zinātnieku atziņām, rekomendācijām. Tiek ignorēta aksioma, ka prakse (šajā gadījumā slimību statistika) ir patiesības kritērijs.

·       Pandēmisko apmātību nemazina tas, ka vīruss “SARS-CoV-2” nevar būt bioloģiskais ierocis, jo tā darbības amplitūta ir niecīga.

·       Pandēmijas laikā sākās t.s. distances izglītības lobēšana. Turklāt netiek slēpts tās adresāts un mērķis. Distances izglītība ir paredzēta kā masu izglītība sabiedrības zemākajai kārtai. Tās mērķis ir samazināt valsts budžeta izdevumus, veicināt cilvēku masu apziņas tehnoloģizāciju, kā arī izglītības komercializāciju. Distances izglītība neattiecas uz sabiedrības elitāro kārtu, kurai saglabājas tradicionālā izglītība. Distances izglītības lobētāji apgalvo, ka kvalitāte nemainās, jo distances izglītība ir tikpat laba kā tradicionālā izglītība; distances izglītība paver iespēju par 20% palielināt skolēnu/studentu skaitu bez papildus līdzekļu ieguldīšanas, kas ir izdevīgi sabiedrībai.

·       Spāņu gripas laikā 1918.-1919.g. mira apm. 50 miljoni – 3% no Zemes iedzīvotājiem; “Covid-19” laikā mira apm. 330 tūkstoši – 0,004% no Zemes iedzīvotājiem.

·       Pandēmijas laikā spilgti izpaudās politisko līderu rīcības neadekvātums; Ķīnas valsts līderis nedevās uz Uhaņu noskaidrot situāciju; Vācijas kanclere baidīja sabiedrību ar mirušo lielu skaitu; Tramps regulāri mainīja datus par pandēmijas sekām ASV; Putins sākumā vēsi izturējās pret pandēmiju, taču pēkšņi kļuva tās “patriots”.

·       Pandēmijas laikā neeksistēja starptautiskā solidaritāte. Tās vietā eksistēja valstu savstarpējais naidīgums, atklāta atsacīšanās palīdzēt citiem.

·       Pandēmija ir saistīta ar anomālijām; Taivānā ir apm. 24 miljoni iedzīvotāju, mira – 7; Hubei provincē Ķīnā ir apm. 58,5 milj. I edzīvotāju, mira – 350; Baltkrievijā ir 9,5 miljoni iedzīvotāju, mira – 177; Polijā ir 38 milj. Iedzīvotāju, mira – 948; Sīriešu bēgļu nometnēs Turcijā, Jordānijā, Grieķijā ir apm. 5 miljoni bēgļu, saslima tikai daži.

·       Pandēmija ir ne tikai iespēja drukāt naudu un to sadalīt, bet arī izveidot bioobjektu masu vadīšanas un kontroles dažādas (ne tikai digitālās) tehnoloģijas, izskaužot bioobjektu masu apziņā priekšstatus par jebkura veida brīvību. Tas ir loģiski un saprotami, ņemot vērā jauno sociālo apdraudētību – postcilvēku straujo ģenēzi. Postcilvēku iracionālās masas “apsaimniekošanai” neder cilvēkiem domātās sociālās tehnoloģijas.