Refleksīvās vadīšanas progress

   Ja civilizācijā cilvēku idejiskā pārvaldīšana bija politiskās varas ideoloģiskā spēka pielietošanas process, tad postcivilizācijā postcilvēku pārvaldīšana balstās uz brīvprātības principu – postcilvēki akceptē viņu pārvaldīšanu un pat izrāda zināmu iniciatīvu pārvaldīšanas efektīvākā organizēšanā un attiecīgo sociāli manipulatīvo tehnoloģiju pielietošanā. Pandēmija “Covid-19” tādu iespēju apstiprināja bez mazākajām šaubām.

   Gan civilizācijā, gan postcivilizācijā pārvaldīšana ir organiski vienota ar to, ko zinātnē dēvē par refleksīvo vadīšanu. Atšķirība ir vienīgi attieksmē pret refleksīvo vadīšanu. Civilizācijā tā ir negatīva, bet postcivilizācijā tā ir pozitīva. Respektīvi, civilizācijā refleksīvā vadīšana tiek uzskatīta par pazemojošu un antihumānu zombēšanu, bet postcivilizācijā refleksīvā vadīšana tiek uzskatīta par antropoloģiskās eksistences pozitīvu elementu.

   Refleksīvā vadīšana ir rezultatīvāka nekā tādi idejiskās ietekmēšanas instrumenti kā aģitācija un propaganta. Tik tikko nosauktie instrumenti funkcionē tiešā veidā, no ārienes nepastarpināti uzspiežot ideoloģisko saturu. Tiekoties ar aģitāciju un propagandu, cilvēkā lielā mērā saglabājas izvēles brīvība – iespēja jau pašā sākumā noraidīt aģitācijas un propagandas materiālu visā tā kompleksajā saturā un formā. Cilvēks var attiecīgo materiālu nelasīt, neklausīties, neskatīties.

   Refleksīvā vadīšana funkcionē savādāk. Kā liecina tās nosaukums, centrā ir cilvēka refleksijas. Tātad centrā ir cilvēka pārdomas, apceres, savu domu un pārdzīvojumu izvērtējums, savas rīcības un tās likumsakarību izzināšana un izvērtējums, cilvēka pašizziņa, savu pārdzīvojumu, sajūtu un pārdomu uztveršana un apcerēšana. Refleksiju procesā cilvēks saglabā idejisko patstāvību. Viņš pats izvēlas refleksiju saturu un to intelektuāli patstāvīgi apstrādā. Taču tā tas ir tikai līdz tam laikam, kamēr cilvēks nav kļuvis kāda ārējā spēka interešu objekts; proti, refleksīvās vadīšanas objekts.

   Refleksīvās vadīšanas uzdevums ir netiešā veidā ietekmēt cilvēka refleksijas vēlamā virzienā. Cilvēks refleksiju rezultātā pieņem tādu lēmumu, kas ir izdevīgs ārējam spēkam – refleksīvās vadīšanas subjektam. Cilvēks var nesaprast, ka viņa lēmums faktiski nav viņa paša gribas un prāta rezultāts, bet gan ir, piem., politiskās varas, “pasaules valdnieku” interešu rezultāts.

   Postcivilizācijā refleksīvās vadīšanas progresu nodrošina cilvēku morāli psiholoģiskais stāvoklis – iracionālisms, veselā saprāta trūkums, individuālās un kolektīvās brīvības nevērtība, intereses zudums par tiesiskumu, cilvēka tiesībām. Postcivilizācijā postcilvēku apziņa un griba, refleksīvās vadīšanas fenomeni, ir relatīvi tik piemērotā sliktā stāvoklī, ka var droši garantēt labus panākumus šai manipulēšanas mākslai – sociālās kontroles specifiskajai metodei.