Patērēšanas sabiedrības impotence

2020.gada sākuma pandēmija ir veicinājusi izdarīt ļoti drūmu secinājumu par patērēšanas sabiedrību. Kā labi zināms, ne tikai Rietumu mūsdienu tehnogēnajā civilizācijā galvenais ir patērēšana. Patērēšanas kaislības eksistē arī citās civilizācijās. Nemitīga patērēšana ir savīta ar visdažādāko pakalpojumu ieviešanu un izmantošanu, kā arī izklaides (tagadnes “dzīves baudīšanas”) industriju. Patērēšanas garu bez apstājas uztur masu komunikācijas līdzekļi, neļaujot sabiedriskajai apziņai un sabiedriskajai domai atslāpt no patērēšanas. Pandēmijas laikā atklājās patērēšanas sabiedrības impotence pretoties sociālajai nelaime, ko izraisīja planetārā mēroga epidēmiskā slimība “Covid-19”. Rūgti atklājās, ka patērēšanas sabiedrība nespēj pretoties ekstremāliem izaicinājumiem un draudīgi bīstamiem apstākļiem. Patērēšanas kults nav savienojams ar eksistenciāli smagiem apstākļiem. Tā vietā, lai pret pandēmiju izturētos no veselības aizsardzības viedokļa, prevalē izturēšanās pret pandēmiju kā pret patērēšanas ierobežojumu. Patērēšanas sabiedrībā dominējošais centrālais instinkts patērēt pēc iespējas vairāk ir sagrāvis sabiedrību kā vienotu organismu ar spēju solidāri vērsties pret forsmažoriem gadījumiem. Sabiedrības vietā funkcionē indivīdu eksaltēti egoistisks un maniakāli alkātīgs hiperindividuālisms, kura dzinējspēks ir patērēšanas mānija. Ne velti socioloģija izvairās lietot jēdzienu “sabiedrība”. Šo jēdzienu turpina lietot  publicistikā, politiskajos diskursos, medijos. Socioloģijas ieskatā sabiedrības vietā tagad ir sociālo sakaru dažādi veidi. Sabiedrība ir saskaldījusies dažādās grupās, un katrai no tām ir savi priekšstati gan par patērēšanu, gan par politiku u.c. Protams, vārdi “patērēšanas sabiedrība” vienmēr ir bijis termins filosofijā un zinātnē ar izteikti kritisku jēgu. “Patērēšanas sabiedrība” nekad nav izpelnījusies cieņu, jo fetišizētā patērēšana traucē garīgo un intelektuālo interešu attīstību. Patērēšanas eiforijai ir vienīgi masu prestižs filistru slāņos, veidojot vērtību un normu sistēmu, kā arī nepretojoties lietu un pakalpojumu tirānijai sadzīvē. Tas, ka patērēšanas sabiedrība ir sociālais simulakrs un tajā nevar būt nekā patiesa, ne jūtas, ne garīgās kultūras izpausmes, ir pierādīts filosofijā jau XX gs. vidū. Patērēšanas sabiedrība uzkurina galēju individuālismu, taču vienalga cilvēks nav patstāvīgs, jo visu laiku ir atkarīgs no patērēšanas sociālā pretīža. Tāpat ir labi zināms par dažādu destruktīvo procesu paātrināšanos patērēšanas sabiedrībā. Tāpēc droši var apgalvot, ka postcilvēks, postcivilizācija, postkultūra ir patērēšanas sabiedrības sekas.