Jaunā normālība

Rietumu civilizācijas starptautiskajā publiskajā telpā jau labu laiku var sastapt vārdus “jaunā normālība”. Tas nav termins, un nav arī jēdziens. Tas ir tikai vārdu salikums politiskajā publicistikā. Zinātnē nelieto šo vārdu salikumu. Taču zinātne, visvairāk socioloģija, jau ir pievērsusi uzmanību šim vārdu salikumam, saskatot iespēju perspektīvā to izmantot kā jēdzienu un varbūt pat kā terminu – vārdu kopu, kas izteic attiecīgo jēdzienu zinātnē. Vārdu kopu “jaunā normālība” politiskajā publicistikā lieto kariķējošā nozīmē. Ar šo vārdu kopu tiek apzīmēta nenormālība – kardināla novirze no dzīvē pieņemtajām normām. Politiskajā publicistikā “jaunā normālība” var izpausties, piemēram, ekonomikā. Ja ekonomikā tiek saskatīta “jauna normālība”, tad ar to ir domāta ekonomiskā krīze, kurai nav redzams gals. Valstī ir ekonomiskā krīze, un tāds stāvoklis kļūst norma; proti, “jauna normālība”. Tātad nav paredzama atgriešanās normālā stāvoklī, kāds valdīja iepriekšējā dzīvē. Politiskajā publicistikā vārdus “jaunā normālība” attiecina arī uz sabiedrībā valdošo noskaņojumu un dažādām izmaiņām sabiedrības kolektīvajos priekšstatos. Politiskā publicistika pievērš uzmanību tam, ka sabiedrībā ir radušās jaunas normas, kurām ir masu atbalsts ne tikai politiski mietpilsoniskajās aprindās, bet arī tajās aprindās, kuras dēvē par eliti, akadēmiskajiem spēkiem. Nākas konstatēt tādas nenormālības, kuras ir kļuvušas “jaunas normālības”. Turklāt nākas tikties ar sociālo amnēziju – atmiņas zudumu sabiedrības kolektīvajā atmiņā. Sabiedrība neatceras, ka “jaunās normālības” izpausmes (proti, jaunās normas) vēl nesen bija absurds ļaužu kolektīvajos priekšstatos. Tas, kas tagad sabiedrības priekšstatos ir normāls, agrāk bija bezjēdzīgs, pilnīgi aplams.