Postcivilizācijas pamatojums

   Postcivilizācijas pamatojums ir jāsāk ar atgādinājumu par civilizācijas būtību. Ja vēlamies lietot jēdzienu “postcivilizācija”, tad ir nepieciešams atcerēties jēdziena “civilizācija” būtību; respektīvi to, ko pieņemts saukt par civilizāciju. Postcivilizācija loģiski ir tas, kas ir radies pēc civilizācijas (salikteņa daļā “post” – lat.: pēc, aiz; ). Pamatojumam ir jābalstās uz civilizācijas un postcivilizācijas elementāru konfrontāciju – savstarpēju pretstatīšanu.

   Vārds “civilizācija” ir svešvārds (fr.: civilisation; lat.: civilis – pilsonisks, sabiedrisks). Ar to apzīmē trīs esamības stāvokļus: 1) augstu sabiedrību un tās materiālās un garīgās kultūras attīstības pakāpi; 2) materiālās vērtības un sadzīves apstākļus, kas radīti augstā sabiedrības materiālās un garīgās kultūras attīstības līmenī; 3) noteiktu kultūras/kultūru kopumu, kad tautas/tautu materiālajai un garīgajai kultūrai bija būtiska nozīme sabiedrības evolūcijā; piem., antīkā civilizācija, japāņu civilizācija, acteku civilizācija, Rietumu civilizācija u.c. Civilizācija var būt vienas tautas vai vairāku tautu atribūts.

   Tātad civilizācija vienmēr ir organiski saistīta ar kultūru un reizē ir organiski saistīta ar augsta līmeņa kultūru, kuru ir radījusi augsti attīstīta sabiedrība. Taču tas nav obligāti. Jēdzienu “civilizācija” var attiecināt ne tikai uz augstu kvalitāti. Civilizācija ir jebkurā gadījumā, ja ir kultūra vai kultūru kopums. Cilvēks, sabiedrība, tauta neeksistē bez kultūras. Tāpēc civilizācija arī tāpat kā kultūra ir cilvēka, sabiedrības, vienas vai vairāku tautu objektīvs atribūts. Taču tradicionāli dzīves praksē (izglītībā, zinātnē, publiskajos diskursos) starp vārdiem “civilizācija” un “kultūra” tiek ievērota zināma semantiskā atšķirība. Kultūra ir tas viss, ko ir radījis cilvēks un kas atrodas starp cilvēku un dabu. Kultūrā ietilpst gan garīgā sfēra, gan materiālā sfēra. Savukārt civilizācija ir kvalitātes liecība – civilizētības liecība, kas ir vienota ar izvešanu no mežonības vai barbarisma, kādas cilvēku kopas (tautas vai tautu) tuvināšana augstu attīstītam kultūras līmenim, padarot vairāk civilizētu. Civilizēts nozīmē civilizāciju sasniedzis, attīstīts, kulturāls.

   Jēdziens “postcivilizācija” pilnā mērā iederas eiropeīdu lielas daļas (galvenokārt pilsētu inteliģences) šodienas dzīves raksturojumā. Bet tas vēl nav viss. Šodienas parādības un tendences liecina, ka postcivilizācija ir visas Rietumu civilizācijas nākotne. Runa ir par līdzšinējās civilizētības un kultūras fundamentālu transformāciju pilnīgi jaunā kvalitātē. Tā nav vēl augstāka kvalitāte, kādu bija sasniegusi Rietumu civilizācija. Tā ir daudz zemāka kvalitāte, salīdzinot ar līdzšinējo Rietumu sabiedrības un kultūras attīstības līmeni. Tas ir līmenis, kuram faktiski nav piemērojami Rietumu civilizācijas kritēriji. Radies ir cilvēks, kuru nākas dēvēt par postcilvēku. Viņš ir postcivilizācijas autors.

   Rietumu civilizācijas transformācija postcilvēkos un postcivilizācijā ir konstatējama visos esamības segmentos. Protams, pirmkārt un galvenokārt svarīga ir civilizācijas subjekta – cilvēka radikāla izmainīšanās. Tas notiek tāpēc, ka cilvēka socializācijas process ir izmainījies. Kā atceramies, socializācija ir process, kura gaitā indivīds apgūst savas sabiedrības sociālās normas un kultūru. Tā ir sava veida cilvēka sabiedriskošana.

   Iespējams, postcilvēka rašanās galvenais iegansts ir individuālisma jauna interpretācija audzināšanā un izglītībā, ideoloģijā un zinātnē, morālē un politikā. Indivīda interešu pretstatīšana sabiedrības interesēm ir ieguvusi maniakālu vērienu. Indivīda (proti, postcilvēka) tiesību akcentēšana tiek nenormāli pārspīlēta, apdraudot jebkuras formas sociālās konsolidācijas, sociālās organizācijas, sociālās solidaritātes iespējamību jau tādā mērā, ka sabrūk tauta kā vienots sociāli etniskais organisms, kā arī sabrūk valsts kā tautas suverēns.