Pseidoelites elitārisms, eigēnika, humānisms

Mūsdienās nākas bieži tikties ar nenormālām, aloģiskām, šizofrēniskām, debilām izpausmēm, kuras tiek uzspiestas un interpretētas kā konvencionālas, tātad – parastas, tradicionālas, vispārpieņemtas, izpausmes. Tas attiecas uz demogrāfisko, antropoloģisko, sociālo “projektu” autoriem, kuri vēlas samazināt planētas iedzīvotāju skaitu, ieviest eigēnikas programmas, cilvēku masas pakļaut digitālai kontrolei un totālai vakcinācijai-čipizācijai, ļaužu masām sniegt t.s. kompetenču izglītību attālinātā formā, neļaut masu sabiedrībā atslābt patērēšanas mānijai, izpriecu un baudu industrijas pakalpojumu izmantošanai utt. Aktuāls ir jautājums “Kāda cilvēciskā tipa indivīdi nodarbojas ar t.s. masu cilvēku “aprūpēšanu”?”. Atkārtoju: tāds jautājums ir aktuāls. Tā tas ir tāpēc, ka nākas konstatēt odiozu nenormālību. Ar t.s. masu cilvēku “aprūpēšanu” nodarbojas tāda tipa indivīdi, kuri paši ir tipiski masu cilvēki bez garīguma, bez attīstīta prāta, bez inteliģences un bez cienījamas izglītotības un morālās stājas. Zīmīgi ir tas, ka minētās “aprūpēšanas” fani savā cilvēciskajā būtībā ir izteikti plebeji, filistri, amorāli un aprobežoti tipi. Uz viņu cilvēcisko vērtību nekādi nevar attiecināt jēdzienus “elite”, “intelektuāļi”, “personības”, “izcilības”. Tiekamies ar sociāli vēsturisko nenormālību. Senāk tā nebija. Senāk bija normāli, ka par “masām”, “pūli”, “lumpeņiem”, “plebejiem”, “arājiem”, “mužikiem”, “proletāriešiem” kritiski sprieda karaļi, cari, aristokrātija, buržuāzijas patriarhi, izcili radošas personības, intelektuāļi. Loģiski ir saprotama, teiksim, Deivida Rokfellera, Bzežinska, Eiropas aristokrātu attieksme pret ļaužu masām. Labi ir saprotama, piemēram, Anglijas karalienes vīra vēlēšanās nākamajā dzīvē būt vīrusam, kas iznīcina liekos cilvēkus un nepieļauj nevajadzīgu dzimstību uz planētas. Taču tagad nekādi nav saprotama dažādu bilu geitsu, sorosu, grefu antihumānā retorika un konkrētā darbība. Tas ir nepatīkami, ka ar masu cilvēku “aprūpēšanu” nodarbojas tādi tipi, kuri paši ir nopietni “aprūpējami”. Pandēmijas “Covid-19” laikā šī nenormālība īpaši izcēlās, jo uzplauka Geitsa, Sorosa, Grefa antihumānā pozīcija. Dīvaini ir tas, ka dedzīgi masu cilvēku “aprūpētāji” ir bijušajās sociālisma zemēs, kur savā laikā tika fiziski iznīcināta aristokrātija, buržuāzija un pašlaik  principā visu nosaka proletāriskās (plebejiskās) izcelsmes kadri. Viņiem vajadzētu aizstāvēt savējos, taču tas nenotiek.

   

  

    

Digitālā revolūcija, bioterors, lockdown

   Intelektuālajās aprindās turpinās pandēmijas “Covid-19” rašanās analītiski izskaidrojumi. Tiem ir konspiroloģisks vēriens un relatīvi objektīvs vēriens. Nevis objektīvs, bet tikai relatīvi objektīvs vēriens ir tāpēc, ka pagaidām nav īstas skaidrības par vīrusa “SARS-CoV-2” izcelsmi, kaut gan ir vispusīgi pierādījumi par tā mākslīgo sintezēšanu ASV un Ķīnas zinātnieku sadarbības rezultātā.

   Relatīvi objektīvs izskaidrojums ar milzīgu patiesības devu ir atsaukšanās uz digitālo revolūciju. Tā attiecas uz visu cilvēci, un digitālā revolūcija pašos pamatos izmaina cilvēces nākotni. Digitālā revolūcija ir sistēmiska transformācija – vispusīgi skar cilvēka esamību visdziļākajā eksistenciālajā jomā. Digitālās revolūcijas sekas ir masveida bezdarbs, strādājošo cilvēku pārvēršanās par digitālo iekārtu vergiem bez minimālas intelektuālās un profesionāli radošās patstāvības. Strādājošie cilvēki kļūst datora komandēti roboti – datora mehānistiski pielikumi. Pandēmija kalpo digitālās revolūcijas īstenošanai. Karantīnas un citu drastisko cilvēku brīvības un pašcieņas ierobežošanas līdzekļu pielietošanas aizsegā var atbrīvot no darba liekos strādniekus, bet potenciāli noderīgajai digitālā proletariāta daļai uzspiest lietot mobilitātes kontroles ierīces. Pandēmija tādējādi izvēršas bioterorā, totalitārā despotijā. Tā realizācijā efektīvi ietilpst tas, ko sauc par lokdaunu (atvasinājums no angļu “lockdown”). Par lokdaunu sauc valdības lēmumu slēgt visas valsts iestādes, izglītības iestādes, tirdzniecības iestādes, garīgās kultūras iestādes, sporta un atpūtas iestādes. Lokdauns ir cilvēku dzīves visu elementāro segmentu masveida slēgšana, ignorējot jebkura juridiskā līmeņa tiesiskās normas un politiskajai varai pielietojot administratīvi policejiskās metodes nepakļaušanās gadījumos. Pandēmijas mēnešos cilvēku miljardi tika pakļauti mājas arestam, mošejas, sinagogas, baznīcas stāvēja tukšas, miljoniem cilvēku tika atlaisti no darba, izglītībā sāka pielietot attālināto mācīšanos. Lokdaunu izdomāja Ķīnas valdība 2009.gadā cūkas gribas “H1N1” izplatības ierobežošanai. Toreiz tāpat kā 2020.gadā tika slēgtas visas iestādes, pilnā mērā apturot dzīves procesus. Zīmīgi ir tas, ka pandēmiju kā specoperāciju pielieto tikai pret pasaules bagātākajām valstīm. Mongolijā, Ķīnas kaimiņu zemē, nav pandēmijas. Pandēmija ir ekonomiski augsti attīstītās valstīs ar neoliberālisma apdullinātu un “naudas saimnieku” uzpirktu žurnālistiku, ASV paklausīgu politisko eliti un akadēmisko inteliģenci. Par pandēmijas organizatorisko centru tiek uzskatīta Pasaules veselības organizācija (PVO). Tā kalpo planētas “naudas saimniekiem” un viņu sulaiņiem odiozajiem biliem geitsiem. Konspiroloģijā tiek stāstīts par PVO nesekmīgajiem mēģinājumiem uzpirkt vairāku zemju prezidentus, lai viņi atbalstītu specoperāciju. Tiek nosaukts Lukašenko, Madagaskaras republikas prezidents. Pārliecinoša atbilde nav uz jautājumu “Kāpēc cilvēki neprotestē un kāpēc tik viegli pakļaujas valdības noziegumiem?”. Austrumeiropā iederas atsaukšanās uz Staļina režīma sekām, padomju audzināšanas sekām, dzimtbūšanas sekām. Taču ASV, Rietumeiropas valstīs iedzīvotāji tikpat viegli pakļaujas kā Krievijā, Latvijā. Cilvēkus nesatrauc piespiedu vakcinācija; Izraēlā plāno piespiest vecāko paaudzi uz krūtīm nēsāt zaļu zīmi; daudzās zemēs jau tagad policija var ieiet dzīvoklī, privātmājā bez ordera...

   

  

    

Cilvēciskuma iznīcināšana

   Postcivilizācijā cilvēciskums tiek apzināti masveidā iznīcināts. Postcilvēkiem nebūs cilvēku cilvēciskums. Tātad nebūs humānisms (lat. humanus – cilvēcīgs) – uzskatu un praktiskās rīcības sistēma, kas liecina par cilvēkmīlestību, cilvēka cieņu, rūpēm par cilvēka labklājību un tendēta uz cilvēku, viņa prasībām, interesēm, vērtībām. Cilvēciskuma parametri ir pašcieņa, cilvēcība, garīgums, prāta brīvība, par ko aforismu lielmeistars Antuans de Sent-Ekziperī teica: “Es zinu tikai vienu brīvību, un tā ir prāta brīvība”. Vēl viņam ir aforisms “Vienīgā īstā greznība ir cilvēku saziņas greznība”.

    Postcivilizācijā cilvēciskums saglabājas tikai izredzēto slānī, kas pārvalda postcilvēku masas jeb t.s. vienkāršos cilvēkus, kā par masu sabiedrību parasti saka civilizācijā.  Izredzēto slānis neatsakās no cilvēciskuma un nepieļauj tā iznīcināšanu savā slānī. Izredzēto slānis sev saglabā cilvēciskuma nodrošināšanas bāzi izglītībā, audzināšanā, garīgajā kultūrā. Izredzēto slānī uzvedība un darbība, kā arī starppersonālā komunikācija nav atsacījusies no cilvēku tradicionālajiem formātiem, līdzekļiem, mehānismiem, tehnoloģijām u.tml. Turpretī postcilvēku masām tiek nodrošināta specifiska izglītība, audzināšana, garīgā kultūra, kas ir efektīva cilvēciskuma nepieļaušanā. Postcivilizācijā cilvēciskums kā masveida kvalitāte nav vajadzīga. Cilvēciskums ir kaitīgs, jo traucē izredzēto slānim valdīt. Postcivilizācijā izredzēto slānis tiecas panākt, ka atsacīšanās no cilvēciskuma hominīdu masās ir brīvprātīga un īstenojas ar entuziasmu.

   XX gs. beigās un XXI gs. sākumā cilvēciskuma iznīcināšana ir reāls process. Diskurss par šo procesu nav konspiroloģija, publicistiskā metaforizācija, futuroloģiskā fantāzija, pārdroša utopija, tendencioza interpretācija. Cilvēciskuma iznīcināšanas process ontoloģiski visaptveroši un pārsteidzoši rezultatīvi sākās jau civilizācijas norieta posmā. Procesam ir augsti panākumi, un tos var katrs saprātīgs indivīds adekvāti uztvert un izprast. Augstajiem panākumiem ir empīriskā uzskatāmība, un augstie panākumi jau ir plaši analizēti un objektīvi vērtēti zinātniskajā un publicistiskajā literatūrā.

   Cilvēciskuma iznīcināšanas procesā var fiksēt trīs etapus.

   Pirmajā etapā galvenais ir interneta sociālo tīklu izmantošana cilcēciskuma iznīcināšanā. Šis etaps laika ziņā attiecas uz civilizācijas norieta posmu, kad tiekamies ar milzīgu inovatīvo enerģiju informācijas tehnoloģiju radikālā modernizācijā un cilvēku apziņas vadīšanā. XX gs. beigās sākās sociālo tīklu maģija. Radās burvestīgs un neizskaidrojams spēks, kas ļoti dziļi ietekmē cilvēkus. Sociālie tīkli kļuva jauna fundamentāla iespēja cilvēku informatīvi refleksīvajai vadīšanai, reizē kardināli pārkārtojot sociuma stratifikāciju. Sociālie tīkli aktīvi sāka formēt dažādas interešu grupas. Tajās nekāda reprezentatīvā un identiskā nozīme nav šķiriskajai piederībai, izglītībai, profesijai, dzīves vietai, stāvoklim sabiedrībā u.tml. Sociālos tīklus politiķi un politiskās varas institūti sāka izmantot kā sabiedriskās apziņas informatīvās vadības placdarmu. Sociālie tīkli kļuva informatīvās cīņas lauks, kā arī dažādu pasākumu efektivitātes kāpināšanas līdzeklis. Ar sociālo tīklu palīdzību sāka censties panākt informatīvo pārākumu. Sociālajos tīklos izplatītās idejas enerģijas kritērijs kļuva atbalstītāju mehānistiski summēts apjoms. Par sociālajiem tīkliem nevar teikt, ka tie ideāli kalpo cilvēkiem, uzlabo cilvēku pašsajūtu, garīgo komfortu, pilnvērtīgas informācijas iegūšanu.

   Pirmo etapu nākas dēvēt par apziņas saindēšanas etapu. Tajā toksiski valda FAGMA – Facebook, Amazon, Google, Microsoft, Apple. Minētie jaunlaiku slavenie monstri cilvēkos atdzīvina somatiskos dēmonus, kuri panāk totālu atkarību no digitālās vides. Tiek toksiski radīta diva veida atkarība.

   Pirmkārt, tā ir atkarība no interneta, sociālajiem tīkliem, mobilā telefona, interneta veikala. Faktiski tā ir tīri fiziska, mehānistiska, instiktīva atkarība no “dzelžiem” – digitālajām ierīcēm pašām par sevi.

   Otrkārt, tā ir materiālistiski instrumentāla atkarība, cilvēkos nostiprinot intelektuāli primitīviem un garīgi sekliem materiālistiem tipisku dzīves motivāciju, orientāciju, morālo vērtību sistēmu, kad cilvēka esamības vienīgie instrumenti kļūst patērēšana, izklaide, emocionālā bauda. FAGMA psiholoģiski jūtīgi atbalsta cilvēkus, kuri visu vērtē tikai no izdevīguma, labuma, praktiskuma viedokļa.

   FAGMA funkcionēšanas centrā ir cilvēku materiālistisko interešu noskaidrošana un, tā teikt, pavedinoša izmantošana. Par FAGMA lietotāju tiek apkopots viņa uzvedības individuālais portrets. Šie portreti kļūst dārgs produkts mūsdienu ekonomikā. Portretā ir uzzināms, kādā manierē cilvēks internetā formulēja viņam vajadzīgo, vai viņš laboja un precizēja formulēto vajadzību, cik viņš ātri un pareizi formulēja vajadzīgo, cik ilgi viņš bija saitā un kur devās pēc tam, kādus saitus vēl viņš apmeklē, kurā diennakts laikā to dara.

   Pirmajā etapā cilvēki nezaudē cilvēcisko seju. Saglabājas viņu izvēles brīvība. FAGMAi ir plaša informācija par cilvēkiem. Taču neviens cilvēkus ar spēku nespiež lietot internetu, sociālos tīklus, iepirkties interneta veikalos utt. Savādāk ir otrajā etapā.

   Otrajā etapā centrā ir digitālā elektroniskā reģistra (DER) izveidošana. To izveido valsts politiskā vara piespiedu formā, neprasot sabiedrības atļauju. Valsts sagatavo DER, un reģistrā ir izvērsta informācija par katru iedzīvotāju. Tā ir juridiski leģitīma operācija. Valstī tiek pieņemti attiecīgi likumi, lēmumi, oficiālas instrukcijas.

   Pandēmijas “Covid-19” aizsegā DER izveidošana intensīvi izvērtās, piemēram, Krievijā. Tika sagatavots speciāls likumprojekts, kura pieņemšana parlamentā virzās bez apspriešanas. DER vajadzība netika apspriesta arī Krievijas sabiedrībā. DER katram iedzīvotājam būs fails-dosjē ar 30 veida ziņām. Katram cilvēkam būs personālais numurs – identifikators.

   Trešajā, drīzas nākotnes, etapā viss riņķos ap vakcināciju-čipizāciju. Tā būs koloidāla šķidruma injekcija asinīs ar nanosensoriem, kuri izplūdīs visā ķermenī. Globālo sociālo procesu analītikā FAGMA tiek skatīta ne tikai kā 2020.gada slavenā vīrusa kara organizētāja un Geitsa alķīmisko vakcīnu pielietošanas veicinātāja, bet arī kā nākotnē reāli iespējamās vakcinācijas-čipizācijas fane. Tas ir saprotams. Vakcinācijas-čipizācijas (protams, arī DER izveidošanas) rezultātā vara nonāks digitālo monstru rokās. Respektīvi, milzīga vara būs digitālo sistēmu administratoriem, kuri varēs netraucēti izmantot nanosensoru un citu informācijas avotu sniegto informāciju. Un tā jau vairs nebūs informācija par cilvēku, bet tā būs informācija par cilvēku-robotu, kuram ar cilvēciskumu nav nekādas saistības. Nav ticams, ka uz visiem laikiem saglabāsies Eiropā 2016.gadā pieņemtā dokumenta “General Data Protection Regulation”(GDPR) spēks. Eiropieši pagaidām cilvēku atzīst kā dzīvu radību ar cilvēcisko apziņu un gribas brīvību. Bet vai ilgi tas saglabāsies? Pandēmija “Covid-19” nepārprotami atklāja sabiedrības lielas daļas vienaldzīgo attieksmi pret cilvēka tiesībām, brīvību, valsts konstitūciju. Rietumu civilizācijas noriets jau ir sagatavojis infernālu augsni cilvēciskuma iznīcināšanai. Ellišķīgajā augsnē FAGMA, DER, geitsi jūtas neapdraudēti un nākotnes cerību sajūsmināti.

   

  

    

Refleksīvās vadīšanas progress

   Ja civilizācijā cilvēku idejiskā pārvaldīšana bija politiskās varas ideoloģiskā spēka pielietošanas process, tad postcivilizācijā postcilvēku pārvaldīšana balstās uz brīvprātības principu – postcilvēki akceptē viņu pārvaldīšanu un pat izrāda zināmu iniciatīvu pārvaldīšanas efektīvākā organizēšanā un attiecīgo sociāli manipulatīvo tehnoloģiju pielietošanā. Pandēmija “Covid-19” tādu iespēju apstiprināja bez mazākajām šaubām.

   Gan civilizācijā, gan postcivilizācijā pārvaldīšana ir organiski vienota ar to, ko zinātnē dēvē par refleksīvo vadīšanu. Atšķirība ir vienīgi attieksmē pret refleksīvo vadīšanu. Civilizācijā tā ir negatīva, bet postcivilizācijā tā ir pozitīva. Respektīvi, civilizācijā refleksīvā vadīšana tiek uzskatīta par pazemojošu un antihumānu zombēšanu, bet postcivilizācijā refleksīvā vadīšana tiek uzskatīta par antropoloģiskās eksistences pozitīvu elementu.

   Refleksīvā vadīšana ir rezultatīvāka nekā tādi idejiskās ietekmēšanas instrumenti kā aģitācija un propaganta. Tik tikko nosauktie instrumenti funkcionē tiešā veidā, no ārienes nepastarpināti uzspiežot ideoloģisko saturu. Tiekoties ar aģitāciju un propagandu, cilvēkā lielā mērā saglabājas izvēles brīvība – iespēja jau pašā sākumā noraidīt aģitācijas un propagandas materiālu visā tā kompleksajā saturā un formā. Cilvēks var attiecīgo materiālu nelasīt, neklausīties, neskatīties.

   Refleksīvā vadīšana funkcionē savādāk. Kā liecina tās nosaukums, centrā ir cilvēka refleksijas. Tātad centrā ir cilvēka pārdomas, apceres, savu domu un pārdzīvojumu izvērtējums, savas rīcības un tās likumsakarību izzināšana un izvērtējums, cilvēka pašizziņa, savu pārdzīvojumu, sajūtu un pārdomu uztveršana un apcerēšana. Refleksiju procesā cilvēks saglabā idejisko patstāvību. Viņš pats izvēlas refleksiju saturu un to intelektuāli patstāvīgi apstrādā. Taču tā tas ir tikai līdz tam laikam, kamēr cilvēks nav kļuvis kāda ārējā spēka interešu objekts; proti, refleksīvās vadīšanas objekts.

   Refleksīvās vadīšanas uzdevums ir netiešā veidā ietekmēt cilvēka refleksijas vēlamā virzienā. Cilvēks refleksiju rezultātā pieņem tādu lēmumu, kas ir izdevīgs ārējam spēkam – refleksīvās vadīšanas subjektam. Cilvēks var nesaprast, ka viņa lēmums faktiski nav viņa paša gribas un prāta rezultāts, bet gan ir, piem., politiskās varas, “pasaules valdnieku” interešu rezultāts.

   Postcivilizācijā refleksīvās vadīšanas progresu nodrošina cilvēku morāli psiholoģiskais stāvoklis – iracionālisms, veselā saprāta trūkums, individuālās un kolektīvās brīvības nevērtība, intereses zudums par tiesiskumu, cilvēka tiesībām. Postcivilizācijā postcilvēku apziņa un griba, refleksīvās vadīšanas fenomeni, ir relatīvi tik piemērotā sliktā stāvoklī, ka var droši garantēt labus panākumus šai manipulēšanas mākslai – sociālās kontroles specifiskajai metodei.

   

  

  

Divi potenciāli paradoksi

Rietumu postcivilizācijas veidošanās sakarā uzvirmo divi paradoksi. Tie nav reāli paradoksi, bet tie ir apslēpti, varbūtēji, iespējami paradoksi. Pirmais potenciālais paradokss attiecas uz dzimstības ierobežošanu un planētas iedzīvotāju skaita samazināšanu, par ko dedzīgi rūpējas odiozi prāti pēc II Pasaules kara. Tādas dedzīgas rūpēs faktiski ir paradoksālas. Praktiski vajadzētu priecāties par dzimstības pieaugumu un planētas iedzīvotāju skaita palielināšanos, jo tas taču nodrošina ekonomisko kāpumu; jo vairāk cilvēku, jo vairāk patērēšanas fanu, jo lielākas iespējas biznesam gūt nemitīgus ienākumus un regulāru ienākumu kāpumu. Dzimstības samazināšanās un planētas iedzīvotāju skaita kritums taču nelabvēlīgi atsaucas uz preču ražošanu, pakalpojumu sniegšanu. Biznesa rīcībā ir vienīgi Zemes iedzīvotāji. Ja to skaits sarūk, tad sarūk arī biznesa labklājība. Otrais paradokss attiecas uz pandēmijas izsludināšanu, kas 2020.gada sākumā notika paātrinātā veidā bez reālās nepieciešamības. Arī šajā ziņā var saskatīt potenciālu paradoksu. Ja ir tāda fanātiska velme ierobežot dzimstību un samazināt planētas iedzīvotāju skaitu, tad nevajadzēja izsludināt pandēmiju ar tā satelītiem – karantīnu, veselo cilvēku mobilitātes drastisku ierobežošanu utt. Respektīvi, vajadzēja ļaut nāvējoši efektīvajam vīrusam “SARS-CoV-2” netraucēti darīt savu darbu, manāmi samazinot planētas iedzīvotāju skaitu.

   

  

  

Patērēšanas sabiedrības impotence

2020.gada sākuma pandēmija ir veicinājusi izdarīt ļoti drūmu secinājumu par patērēšanas sabiedrību. Kā labi zināms, ne tikai Rietumu mūsdienu tehnogēnajā civilizācijā galvenais ir patērēšana. Patērēšanas kaislības eksistē arī citās civilizācijās. Nemitīga patērēšana ir savīta ar visdažādāko pakalpojumu ieviešanu un izmantošanu, kā arī izklaides (tagadnes “dzīves baudīšanas”) industriju. Patērēšanas garu bez apstājas uztur masu komunikācijas līdzekļi, neļaujot sabiedriskajai apziņai un sabiedriskajai domai atslāpt no patērēšanas. Pandēmijas laikā atklājās patērēšanas sabiedrības impotence pretoties sociālajai nelaime, ko izraisīja planetārā mēroga epidēmiskā slimība “Covid-19”. Rūgti atklājās, ka patērēšanas sabiedrība nespēj pretoties ekstremāliem izaicinājumiem un draudīgi bīstamiem apstākļiem. Patērēšanas kults nav savienojams ar eksistenciāli smagiem apstākļiem. Tā vietā, lai pret pandēmiju izturētos no veselības aizsardzības viedokļa, prevalē izturēšanās pret pandēmiju kā pret patērēšanas ierobežojumu. Patērēšanas sabiedrībā dominējošais centrālais instinkts patērēt pēc iespējas vairāk ir sagrāvis sabiedrību kā vienotu organismu ar spēju solidāri vērsties pret forsmažoriem gadījumiem. Sabiedrības vietā funkcionē indivīdu eksaltēti egoistisks un maniakāli alkātīgs hiperindividuālisms, kura dzinējspēks ir patērēšanas mānija. Ne velti socioloģija izvairās lietot jēdzienu “sabiedrība”. Šo jēdzienu turpina lietot  publicistikā, politiskajos diskursos, medijos. Socioloģijas ieskatā sabiedrības vietā tagad ir sociālo sakaru dažādi veidi. Sabiedrība ir saskaldījusies dažādās grupās, un katrai no tām ir savi priekšstati gan par patērēšanu, gan par politiku u.c. Protams, vārdi “patērēšanas sabiedrība” vienmēr ir bijis termins filosofijā un zinātnē ar izteikti kritisku jēgu. “Patērēšanas sabiedrība” nekad nav izpelnījusies cieņu, jo fetišizētā patērēšana traucē garīgo un intelektuālo interešu attīstību. Patērēšanas eiforijai ir vienīgi masu prestižs filistru slāņos, veidojot vērtību un normu sistēmu, kā arī nepretojoties lietu un pakalpojumu tirānijai sadzīvē. Tas, ka patērēšanas sabiedrība ir sociālais simulakrs un tajā nevar būt nekā patiesa, ne jūtas, ne garīgās kultūras izpausmes, ir pierādīts filosofijā jau XX gs. vidū. Patērēšanas sabiedrība uzkurina galēju individuālismu, taču vienalga cilvēks nav patstāvīgs, jo visu laiku ir atkarīgs no patērēšanas sociālā pretīža. Tāpat ir labi zināms par dažādu destruktīvo procesu paātrināšanos patērēšanas sabiedrībā. Tāpēc droši var apgalvot, ka postcilvēks, postcivilizācija, postkultūra ir patērēšanas sabiedrības sekas.    

   

  

  

Uzraudzības kapitālisms

Rietumu postcivilizācijā var rasties postkapitālisms. Tāda iespēja pastāv. Taču pastāv arī cita iespēja. Rietumu postcivilizācijā var izveidoties kapitālisma jauna forma – uzraudzības kapitālisms. Kapitālisma dažādas modifikācijas jau bija pazīstamas civilizācijas periodā. Piemēram, civilizācijas periodā XX gadsimtā nācās tikties ar industriālo kapitālismu, postindustriālo jeb informatīvo kapitālismu un finansu kapitālismu, bet civilizācijas intensīva norieta periodā XX gadsimta nogalē vajadzēja pievērst uzmanību iracionālā kapitālisma klātbūtnei (skat. grām.: “Iracionālā kapitālisma gramatika”). Uzraudzības kapitālisms seko pēc iracionālā kapitālisma un ir tā produkts. Uzraudzības kapitālisma efektīvs ģenerētājs noteikti ir sabiedrības masu iracionālisms, nespējot ar skaidru prātu pretoties uzraudzības diktatūrai. Uzraudzības kapitālisms ir iespējams, pateicoties sociuma masu piekrišanai. Sociuma masas atbalsta totālas kontroles ieviešanu. Sabiedrības masās nav uzraudzības ieviešanas bremzējoši filtri, un sabiedrība brīvprātīgi un pat ar entuziasmu savu likteni uztic politiskajai varai – tiem spēkiem, kuri vēlas kontrolēt cilvēku uzvedību, darbību un komunikāciju. Par uzraudzības kapitālisma eventuālo potenciālu spilgti liecina cilvēces vēsturē agrāk nesastapta dīvaina sociālā stratifikācija pandēmijas laikā 2020.gada sākumā. Epidēmiskā slimība “Covid-19” veicināja sabiedrības dalījumu krasi nošķirtās un lielā mērā antagonistiskās daļās – “cilvēki ar masku” un “cilvēki bez maskas”. Vēl var teikt – “antipandēmisti” un “pandēmisti”. Starp abām daļām eksistē agresīva nesamierināma pretišķība. “Cilvēki ar masku” jeb “pandēmisti” pilnā mērā akceptē uzraudzības diktatūru. Viņi atbalsta varas rīcību pandēmijas apstākļos, un viņi piekrīt stingras kontroles turpinājumam pēc pandēmijas. Tātad viņus nebaida cilvēka tiesību neievērošana, valsts konstitūcijas ignorēšana, individuālās brīvības zaudēšana un iespēja drīzā nākotnē iegūt čipota biorobota statusu vakcinācijas rezultātā. Viņus nebaida jau sastopamais līmenis iedzīvotāju masu kontrolē, izmantojot QR kodu, kā arī rūgti pazīstamais farmaceitiskais imperālisms, kad vakcinācija kalpo sterilizācijai, planētas depopulācijai. Rietumos ir plaša literatūra par Rietumu medicīnas koloniālismu Āfrikā, kas jau sen ir kļuvusi dažādu eksperimentu platforma. “Cilvēki ar masku” neko nevēlas zināt par globālo medicīnisko inkvizīciju, kura ir aktivizējusies “Covid-19” mēnešos un brāļojas ar uzraudzības dažādiem administratīvajiem, digitālajiem mehānismiem, instrumentiem, formātiem. Pēc II Pasaules kara radās cilvēces planetārā dzīves režīma savdabīga starptautiskā superaģentūra (Romas klubs, Bilderbergas klubs u.tml.), kas atklāti pievērsās, piemēram, pārtikas normēšanai valstīm, kuras pašas nespēj kontrolēt iedzīvotāju skaitu. Superaģentūra jau Romas kluba pirmajā ziņojumā prognozēja optimālu planētas iedzīvotāju skaitu un neslēpa nepieciešamību mākslīgi iejaukties demogrāfiskajos procesos. “Cilvēkiem ar masku”, domājams, neko neizsaka zinātniskajā fantastikā attēloto parādību reālā īstenošanās mūsdienās. Jau pirms daudziem gadiem zinātniskās fantastikas vienā romānā ir atspoguļota “Lielā Operācija” – psihosomātiska procedūra, smadzenēs likvidējot “fantāzijas centru”. Romānā ir “Vienotā Valsts”, kuras pilsoņi ir bioroboti un kuri var darīt tikai to, ko viņiem atļauj darīt (tajā skaitā “seksuālajā stundā”). “Cilvēkus ar masku” acīmredzot nesatrauc kompānijas “Neuralink” solījums vistuvākajā laikā ievietot čipu smadzenēs, lai palielinātu cilvēka kognitīvās spējas, perspektīvā smadzenes varētu savienot ar mašīnu un nodrošināt simbiozi starp cilvēku un māklīgo intelektu. Iespējams, daudzi netic vakcinācijai-čipizēšanai kā paņēmienam visaptverošai cilvēces kontrolēšanai. Tas esot nereāli! Jā, šodien tas patiešām vēl ir nereāli mātēm un tēviem, viņu meitām un dēliem, bet tā var būt mazbērnu realitāte. Vakcinācija-čipizēšana noteikti uzskatāma par Rietumu postcivilizācijas elementu.

   

  

  

Nacisma arkāns

Rietumu postcivilizācijas postcilvēku apziņā acīmredzot būtiska loma būs nacisma ideoloģijai. Tādu pieņēmumu nosaka nacisma enerģiskā restaurācija, kas jau labu laiku Rietumu civilizācijā ir izteikta tendence. Par to liecina samērā plašā nacisma arkāna vicināšana daudzās zemēs ar Vāciju priekšgalā. Virve ar cilpu galā tiecas sagūstīt pēc iespējas lielāku hominīdu skaitu. Pirmkārt un galvenokārt tiek sagūstīti jaunāko paaudžu pārstāvji ar tendenciozi sagrozītām zināšanām vēsturē.  Nacisma arkāna lietotāji ne no kā nebaidās, un dažās zemēs (ne tikai Latvijā) saņem politiskās varas klusu un vāji maskētu atbalstu. Nacisms kļūst par valdošās elites politikas nelegālu sastāvdaļu, izpatīkot noteiktam sabiedrības slānim un regulāri sūtot nepārprotamus signālus par savu lojalitāti nacismam. Piemēram, 2020.gada 10.aprīlī ar mediju starpniecību tādu signālu latviešu kultūrnācijai nosūtīja premjers Kariņš sakarā ar ziedu nolikšanu Rīgā pie Uzvaras pieminekļa. Tā vietā, lai pats 9.maijā noliktu ziedus pie Uzvaras pieminekļa, viņš nekaunīgi apliecināja šaubas par ziedu nolicēju “pareizu uzvedību”. Nacisma arkāna ideoloģiskos panākumus veicina Rietumu civilizācijā visjaunākajā laikā plaši izplatītais iracionālisms, kad veselā saprāta trūkums, aloģisms un šarlatānisms kļūst varas inteliģences darbības norma. Masveida degradācija un deģenerācija ir laba augsne nacisma atdzimšanai un izplatībai sabiedriskajā apziņā. Turklāt nacisma arkāns tiek vicināts laikā, kad Rietumu civilizācijā ir izteikta velme izkropļot II Pasaules kara vēsturi, kā arī vācu nacismu vienādot ar padomju sociālismu. Tas katrā ziņā ļoti pamatīgi iedrošina nacisma arkāna vicinātājus un palielina nacisma fanu apjomu. Rietumu postcivilizācijā nacismam ir izredzes kļūt permanentai psihiskajai epidēmijai. Tā paaudze, kura Rietumu civilizācijā ir izjutusi nacisma un II Pasaules kara šausmas, jau gandrīz visa ir mirusi. Uz nacisma ideoloģisko restaurāciju noteikti stimulējoši atsaucas ebreju vienas daļas (galvenokārt akadēmiskās inteliģences) ļoti aktīvā līdzdalība vācu nacisma un padomju sociālisma vienādošanā, un II Pasaules kara vēstures izkropļošanā. Tie ir kaut kādi morāli pilnīgi nesaprotami cilvēki, kuri ignorē holokaustu un PSRS lomu ebreju pasargāšanā no vācu nacistu un viņu asiņaino izpalīgu realizētā genocīda. Spilgtākie piemēri ir Hanna Ārente senāk un “5.kolonnas kadri” šodienas Krievijā ar etnisko hibrīdu Pozneru priekšgalā.

  

  

Jaunā normālība

Rietumu civilizācijas starptautiskajā publiskajā telpā jau labu laiku var sastapt vārdus “jaunā normālība”. Tas nav termins, un nav arī jēdziens. Tas ir tikai vārdu salikums politiskajā publicistikā. Zinātnē nelieto šo vārdu salikumu. Taču zinātne, visvairāk socioloģija, jau ir pievērsusi uzmanību šim vārdu salikumam, saskatot iespēju perspektīvā to izmantot kā jēdzienu un varbūt pat kā terminu – vārdu kopu, kas izteic attiecīgo jēdzienu zinātnē. Vārdu kopu “jaunā normālība” politiskajā publicistikā lieto kariķējošā nozīmē. Ar šo vārdu kopu tiek apzīmēta nenormālība – kardināla novirze no dzīvē pieņemtajām normām. Politiskajā publicistikā “jaunā normālība” var izpausties, piemēram, ekonomikā. Ja ekonomikā tiek saskatīta “jauna normālība”, tad ar to ir domāta ekonomiskā krīze, kurai nav redzams gals. Valstī ir ekonomiskā krīze, un tāds stāvoklis kļūst norma; proti, “jauna normālība”. Tātad nav paredzama atgriešanās normālā stāvoklī, kāds valdīja iepriekšējā dzīvē. Politiskajā publicistikā vārdus “jaunā normālība” attiecina arī uz sabiedrībā valdošo noskaņojumu un dažādām izmaiņām sabiedrības kolektīvajos priekšstatos. Politiskā publicistika pievērš uzmanību tam, ka sabiedrībā ir radušās jaunas normas, kurām ir masu atbalsts ne tikai politiski mietpilsoniskajās aprindās, bet arī tajās aprindās, kuras dēvē par eliti, akadēmiskajiem spēkiem. Nākas konstatēt tādas nenormālības, kuras ir kļuvušas “jaunas normālības”. Turklāt nākas tikties ar sociālo amnēziju – atmiņas zudumu sabiedrības kolektīvajā atmiņā. Sabiedrība neatceras, ka “jaunās normālības” izpausmes (proti, jaunās normas) vēl nesen bija absurds ļaužu kolektīvajos priekšstatos. Tas, kas tagad sabiedrības priekšstatos ir normāls, agrāk bija bezjēdzīgs, pilnīgi aplams.

  

  

Postcivilizācijas pamatojums

   Postcivilizācijas pamatojums ir jāsāk ar atgādinājumu par civilizācijas būtību. Ja vēlamies lietot jēdzienu “postcivilizācija”, tad ir nepieciešams atcerēties jēdziena “civilizācija” būtību; respektīvi to, ko pieņemts saukt par civilizāciju. Postcivilizācija loģiski ir tas, kas ir radies pēc civilizācijas (salikteņa daļā “post” – lat.: pēc, aiz; ). Pamatojumam ir jābalstās uz civilizācijas un postcivilizācijas elementāru konfrontāciju – savstarpēju pretstatīšanu.

   Vārds “civilizācija” ir svešvārds (fr.: civilisation; lat.: civilis – pilsonisks, sabiedrisks). Ar to apzīmē trīs esamības stāvokļus: 1) augstu sabiedrību un tās materiālās un garīgās kultūras attīstības pakāpi; 2) materiālās vērtības un sadzīves apstākļus, kas radīti augstā sabiedrības materiālās un garīgās kultūras attīstības līmenī; 3) noteiktu kultūras/kultūru kopumu, kad tautas/tautu materiālajai un garīgajai kultūrai bija būtiska nozīme sabiedrības evolūcijā; piem., antīkā civilizācija, japāņu civilizācija, acteku civilizācija, Rietumu civilizācija u.c. Civilizācija var būt vienas tautas vai vairāku tautu atribūts.

   Tātad civilizācija vienmēr ir organiski saistīta ar kultūru un reizē ir organiski saistīta ar augsta līmeņa kultūru, kuru ir radījusi augsti attīstīta sabiedrība. Taču tas nav obligāti. Jēdzienu “civilizācija” var attiecināt ne tikai uz augstu kvalitāti. Civilizācija ir jebkurā gadījumā, ja ir kultūra vai kultūru kopums. Cilvēks, sabiedrība, tauta neeksistē bez kultūras. Tāpēc civilizācija arī tāpat kā kultūra ir cilvēka, sabiedrības, vienas vai vairāku tautu objektīvs atribūts. Taču tradicionāli dzīves praksē (izglītībā, zinātnē, publiskajos diskursos) starp vārdiem “civilizācija” un “kultūra” tiek ievērota zināma semantiskā atšķirība. Kultūra ir tas viss, ko ir radījis cilvēks un kas atrodas starp cilvēku un dabu. Kultūrā ietilpst gan garīgā sfēra, gan materiālā sfēra. Savukārt civilizācija ir kvalitātes liecība – civilizētības liecība, kas ir vienota ar izvešanu no mežonības vai barbarisma, kādas cilvēku kopas (tautas vai tautu) tuvināšana augstu attīstītam kultūras līmenim, padarot vairāk civilizētu. Civilizēts nozīmē civilizāciju sasniedzis, attīstīts, kulturāls.

   Jēdziens “postcivilizācija” pilnā mērā iederas eiropeīdu lielas daļas (galvenokārt pilsētu inteliģences) šodienas dzīves raksturojumā. Bet tas vēl nav viss. Šodienas parādības un tendences liecina, ka postcivilizācija ir visas Rietumu civilizācijas nākotne. Runa ir par līdzšinējās civilizētības un kultūras fundamentālu transformāciju pilnīgi jaunā kvalitātē. Tā nav vēl augstāka kvalitāte, kādu bija sasniegusi Rietumu civilizācija. Tā ir daudz zemāka kvalitāte, salīdzinot ar līdzšinējo Rietumu sabiedrības un kultūras attīstības līmeni. Tas ir līmenis, kuram faktiski nav piemērojami Rietumu civilizācijas kritēriji. Radies ir cilvēks, kuru nākas dēvēt par postcilvēku. Viņš ir postcivilizācijas autors.

   Rietumu civilizācijas transformācija postcilvēkos un postcivilizācijā ir konstatējama visos esamības segmentos. Protams, pirmkārt un galvenokārt svarīga ir civilizācijas subjekta – cilvēka radikāla izmainīšanās. Tas notiek tāpēc, ka cilvēka socializācijas process ir izmainījies. Kā atceramies, socializācija ir process, kura gaitā indivīds apgūst savas sabiedrības sociālās normas un kultūru. Tā ir sava veida cilvēka sabiedriskošana.

   Iespējams, postcilvēka rašanās galvenais iegansts ir individuālisma jauna interpretācija audzināšanā un izglītībā, ideoloģijā un zinātnē, morālē un politikā. Indivīda interešu pretstatīšana sabiedrības interesēm ir ieguvusi maniakālu vērienu. Indivīda (proti, postcilvēka) tiesību akcentēšana tiek nenormāli pārspīlēta, apdraudot jebkuras formas sociālās konsolidācijas, sociālās organizācijas, sociālās solidaritātes iespējamību jau tādā mērā, ka sabrūk tauta kā vienots sociāli etniskais organisms, kā arī sabrūk valsts kā tautas suverēns.

Priekšvārds

Blogu izveidoju 2020.gada 9.maijā, kad pārtraucu rakstīt trīs blogus: 1) Civilizācijas norieta enciklopēdija, 2) Mozaīka. Sociāli filosofiskas refleksijas, 3) Stikla kalns. Kulturoloģiskās refleksijas.
Jaunā bloga mērķis komentēt tagadnes sociāli politiskos notikumus, tendences un parādības, kas attiecas uz globālo sociālo problēmu analītiku. Pandēmija ievada jaunu laikmetu, kuram piestāv jaunvārds "postcivilizācija".