пятница, 2 октября 2020 г.

Neoliberālisma inkvizīcija

 

 

   Rietumu civilizācijā no XX gs. 80.gadiem izplatītais neoliberālisms ir antipods liberālismam, kas kā morāli antropoloģiska pozīcija, socioloģiska teorija, filosofiska mācība, ekonomiska un sociālpolitiska stratēģija radās Rietumeiropā XVII gs. nogalē, tika pamatīgi nostiprināta  XVIII gs. un lielā mērā turpināja valdzināt intelektuāļu prātus līdz pat XX gs. vidum. Liberālisms bija vērsts uz pārstāvniecisku valdīšanu (tauta kā varas suverēns), preses, vārda un ticības brīvību, šķiru privilēģiju atcelšanu, brīvu starptautisko tirdzniecību. Liberālisms aizstāvēja maksimālu indivīda brīvību un neatzina valsts iejaukšanos ekonomiskajās norisēs.

   Liberālisms kā jēdziens ir vienots ar jēdzienu veselu komplektu. Tajā ietilpst tādi jēdzieni kā liberālis, liberalitāte, liberalizēt, liberāls. Par liberāli var dēvēt cilvēku ar liberāliem uzskatiem, liberālisma piekritēju, liberālās partijas biedru. Liberalitāte ir liberāla izturēšanās, liberāls cilvēka raksturs, liberāli uzskati, kā arī pārmērīga iecietība. Liberalizēt nozīmē kaut ko padarīt liberālu vai vēl liberālāku, atceļot ierobežojumus brīvībai, mazinot stingrību un mazinot kontroli. Jēdzienu “liberāls” attiecina uz cilvēku, kurā dominē brīvdomīgums, kurš ir bez aizspriedumiem un ir tāds, kas spēj saprast un respektēt citu domas un jūtas.

   Jēdzienu komplektā ietilpst arī jēdziens “libertīnisms”, kas Rietumu civilizācijā tagad ir ļoti aktuāls. Par libertīnismu dēvē izlaidību, kura ir radusies, pārspīlējot indivīdu brīvību un vēloties atcelt jebkādus ierobežojumus indivīdu brīvībai. No tradicionālo uzskatu viedokļa tas nozīmē izlaidības un izvirtības pieļaušanu.

   Neoliberālisms radās Rietumu civilizācijas norieta apstākļos. Neoliberālisms kļuva postmodernisma partneris. Postmodernisms kā kultūras pagrimuma atribūts Rietumeiropā (galvenokārt Francijā) radās jau XX gs. 60.-70. gados. Ja postmodernisma koncepti pamatā destruktīvi vienmēr un joprojām ir riņķojuši ap garīgo kultūru (mākslu, kultūras mantojumu, masu kultūru), tad neoliberālisma koncepti pamatā riņķo ap sociāli politisko sfēru. Neoliberālismu var uzskatīt par ideoloģiju, kuras mērķis jau no paša sākuma bija vērsties pret sociāldemokrātisko politiku (Rietumeiropā bija izplatīta pēc II Pasaules kara) un cītīgi kalpot finansu kapitālisma ekonomiskajam un politiskajam modelim. Pēc sociālisma sistēmas sagraušanas neoliberālismu sāka papildināt globālisms, kā var dēvēt ASV vienpolārās pasaules argumentāciju un praksi. Savukārt visjaunākajā periodā (XXI gs. 10.gados, īpaši 2020.g.) neoliberālisms ir sācis funkcionēt kā sava veida inkvizīcija – ļoti nežēlīga antiliberāla rīcība. Tam ir dziļi sakņoti un savstarpēji vienoti iemesli.

   Pirmkārt, kapitālisma ekonomiskā krīze no 2008.gada. Otrkārt, ASV un Ķīnas konfrontācija par vadošo lomu uz Zemes. Treškārt, “baltās” rases politiskās elites neadekvātums, kas ir nonācis līdz, tā teikt, cilvēciskās civilizācijas un anticilvēciskās civilizācijas cīņai uz dzīvību un nāvi. Spilgtākais piemērs ir ASV politiskās elites cilvēciski neadekvātās izdarības sakarā ar valsts prezidenta vēlēšanām 2020.gada novembra sākumā, kā arī kovidpsihozes uzkurināšana, kas vispār asociējas ar pamatīgu psihisko traumētību.

   Spilgts piemērs ir arī Rietumu nepārtrauktā Krievijas vajāšana. Izrādās, Rietumu politiskajai elitei savas pozīcijas konstruēšanai ir vajadzīgs ienaidnieks. Rietumu politiskā elite nespēj neko konstruktīvu izstrādāt bez ienaidnieka publiskās fiksēšanas un ienaidnieka nemitīgās gānīšanas. Rietumu valstīs tagad politiskās idejas, koncepcijas, deklarācijas tiek aizstātas ar inkvizīcijas taktiku un stratēģiju. Viens no šīs taktikas un stratēģijas populārākajiem instrumentiem ir fenomens vārdā “sankcijas”. Sankciju noteikšana valstīm, valsts darbiniekiem, biznesmeņiem, politiķiem Rietumos ir kļuvusi izteikta psihiskā mānija.

   Visjaunākajā periodā neoliberālisms ir kļuvis ne tikai sava veida inkvizīcija, bet arī politiski neskaidrs veidojums. Rietumu politiskās elites darbībā teorētiski politiskais aspekts ir tikpat kā izzudis. Neoliberālisma mutācija ir novirzījusies sadzīves, patērēšanas, individuālisma, varas ambīciju, homoseksuālisma fragmentārajā subpolitikā. Pret neoliberālismu ir grūti idejiski cīnīties, jo nav idejiski politiskās konsekvences un idejiski politiskā satura (principu, programmu, teoriju, stratēģiju), kam varētu oponēt.

   2020.gadā neoliberālisma inkvizīcija ieguva sevišķi nepatīkamu veidu, sākot ierobežot interneta sociālo tīklu izmantošanu. ASV “anticilvēciskā civilizācija” un, protams, arī planetārās valdīšanas kārā ASV “cilvēciskā civilizācija” izmanto monopolo stāvokli interneta komunikācijā. ASV reāli ir interneta diskursa tehnoloģiskais saimnieks, tāpēc var viegli kļūt par “domas policiju”, iznīcinot citādi domājošos. Saprotams, “domas policija” visagresīvāk vēršas pret nepaklausīgo Krieviju, kas vēl nav pilnā mērā ievilkta postmodernisma un neoliberālisma atvarā.  

 

 

 

 

 

Комментариев нет:

Отправка комментария